Kultūras Krustpunkti XV

“kalni”, “ielejas” un baltie plankumi. Visbeidzot, izmantojot datubāzēs pieejamos attēlus, VALSTS PĒTĪJUMU PROGRAMMA
tiks prezentēts atsevišķu vēstures periodu skatījums, izmantojot mākslīgo intelektu jeb
mašīnmācības algoritmus vizuālu objektu atpazīšanai.

“HUMANITĀRO ZINĀTŅU DIGITĀLIE
RESURSI: INTEGRĀCIJA UN ATTĪSTĪBA”:
LKA ĪSTENOTIE PASĀKUMI

Ilona Kunda, LKA Projekta mērķis ir nodrošināt līdzsvarotu un daudzveidīgu
Zinātniskās pētniecības programmu ar mērķi būtiski veicināt humanitāro zinātņu
centrs resursu attīstību, ilgtspēju un izmantojumu, kā arī ievērojami
sekmēt kvalitatīvu digitālo humanitāro zinātņu pilnveidi
Ance Kristāla, LKA Latvijā.
Zinātniskās pētniecības
centrs Projekta uzdevumi:

Agnese Karlsone, LKA • Attīstīt fundamentālo pētniecību, izmantojot humanitāro
Zinātniskās pētniecības zinātņu digitālos resursus, un pētniecību, lai uzlabotu
centrs digitālo humanitāro zinātņu resursus;

• Apzināt galalietotāju mērķa grupu (piemēram, pētnieku,
pedagogu, izglītojamo, cilvēku ar īpašām vajadzībām,
informācijas un komunikācijas tehnoloģiju pakalpojumu
sniedzēju) vajadzības un pielāgot esošos rīkus vai radīt
sasaistes risinājumus ar esošiem humanitāro zinātņu
digitālajiem resursiem;

• Attīstīt un pielāgot humanitāro zinātņu digitālo resursu
kopas, paplašinot to funkcionalitāti un integrējot tajās
jau izstrādātus digitālos resursus.

Valsts pētījumu programmas “Humanitāro zinātņu digitālie
resursi: integrācija un attīstība” ietvaros LKA pētnieces
Agnese Karlsone, Ance Kristāla un Ilona Kunda, sadarbojoties
ar LU LFMI, veic būtisku projekta pasākumu – humanitāro
zinātņu digitālo resursu veidotāju un lietotāju socioloģisko
izpēti.

51

LATVIJAS VALSTS
SIMTGADES PROGRAMMAS
NOVĒRTĒJUMA
KONFERENCE

“NO PIRMĀS UZ NĀKAMO
SIMTGADI: VEIKUMS,
PIEREDZE UN PERSPEKTĪVA”

Anda Laķe, Programmas mērķi un
Latvijas Kultūras sasniegtie rezultāti
akadēmija
Latvijas valsts simtgades svinības ir viens no nozīmīgākajiem
Baiba Tjarve, pēdējās desmitgades kultūras un sabiedriskajiem
Latvijas Kultūras notikumiem, kas ar plašu programmas, tematisko un
akadēmija ģeogrāfisko tvērumu šo svinību plānošanā, sagatavošanā
un īstenošanā iesaistījis un vienojis visdažādāko paaudžu
Latvijas iedzīvotājus un citus sabiedrības pārstāvjus.
Programmas unikalitāti nosaka tas, ka programma vērtējama
gan kā politikas iniciatīva, gan Latvijas simtgadei veltītu
norišu kopums, kas balstīts pašiniciatīvā un izpaužas kā
vērienīgas sabiedrības līdzdalības aktivitātes, gan - kā īpaša
kultūras parādība ar spilgi izteiktu simbolisko un rituāla
nozīmi. Programmas daudzimensionālā daba, aptverto
iniciatīvu kvantitatīvais apjoms un saturiskā daudzveidība
veido nozīmīgu kontekstu tās rezultātu novērtējuma
metodoloģiskajai pieejai un liek noteikt ne tikai objektīvus
un izmērāmus, bet, vienlaikus, novērtējuma priekšmeta
specifikai piemērotus kritērijus, uz kuriem balstīt holistisku
novērtējuma slēdzienu. Referāta mērķis ir atklāt Latvijas
Kultūras akadēmijas un Analītisko pētījumu un stratēģiju
laboratorijas veiktā Latvijas valsts simtgades programmas
īstenošanas ietekmes izvērtējuma par periodu no
2019.gada 1.janvāra līdz 2020.gada 31.decembrim rezultātus,
koncentrējot ziņojuma fokusu uz Latvijas valsts simtgades
programmas plānotāju definēto mērķu sasniegšanas pakāpes
novērtējumu.

Programmas pārvaldības
modelis un līdzdalība

Latvijas valsts simtgades programmas (Programmas)
izstrādes un ieviešanas procesu raksturo līdzdalīgās
pārvaldības principi, kas mērķtiecīgi vērsti uz dažādu
sabiedrības grupu iesaisti, visu nozīmīgāko tautsaimniecības
jomu ideju un interešu pārstāvniecību, kā arī pilsoniskās
sabiedrības iniciatīvu iekļaušanu Programmā. Līdzdalīgas
pārvaldības pieeja nodrošināja daudzveidīgu sociālu
grupu iesaisti, kā arī programmas sasaisti ar dažādām
tautsaimniecības nozarēm. Dažādu grupu līdzdalība ir
vērtējama kā būtisks priekšnosacījums Latvijas valsts

53

simtgades svinību virsmērķa sasniegšanā: “stiprināt Latvijas sabiedrības valstsgribu, piederības
sajūtu valstij un mīlestību pret zemi, rosinot pašorganizējošus procesus un sadarbību”.

Lai arī Programmas virsmērķis un mērķi kopumā ir vērsti uz attieksmes maiņu sabiedrībā,
tomēr no pārvaldības un menedžmenta viedokļa varam analizēt Latvijas valsts simtgades
rīkošanu kā liela mēroga pasākumu un salīdzināt pazīmes citiem liela mēroga pasākumiem,
piemēram, ar Eiropas Kultūras galvaspilsētas norisēm (Rīgā notika 2014.gadā un pašlaik tiek
plānots kādai no Latvijas pilsētām piešķirt šo statusu 2027.gadā), Vispārējiem latviešu Dziesmu
un deju svētkiem, “Rīgai – 800” norisēm 2001. gadā u.c. Liela mēroga pasākumu menedžmenta
modelim raksturīgi vairāki principi: kombinēts budžets (valsts, privātais, pašu finansējums,
biļešu ienākumi u.c.); pārvaldības modelis ir laikā ierobežota struktūra; pārvaldībā tiek iesaistīti
dažādu jomu pārstāvji, tādējādi veidojot sinerģiju; satura veidošana raksturīga laikā izstiepta
festivāla principiem; parasti nodrošināta sabiedrības iesaiste satura/programmas veidošanā;
programma nodrošina daudzveidīgus sociālos un ekonomiskos efektus (European Commission,
2017. The European Capitals of Culture: 2020 to 2033. A Guide for cities preparing to bid).

Latvijas valsts simtgades svinību rīkošanai tika izveidota daudzpakāpju pārvaldības sistēma,
iesaistot dažādas valsts un pašvaldību institūcijas un veidojot plašu diskusijās balstītu
konsultatīvu sistēmu, kas nodrošināja dažādu iesaistīto pušu pārstāvību un augšupvērstu
pieeju programmas veidošanas un lēmumu pieņemšanas procesā.

Lolita Ozoliņa, Programmas vēstījumi un
Latvijas Kultūras to komunikācija
akadēmija
Latvijas valsts simtgades programma ir apjomīgs norišu
kopums, kas norisinās piecu gadu laika periodā. Sekojoši,
programmas komunikācijas nodrošināšana un komunikācijas
aktivitāšu īstenošana, ir viens no būtiskākajiem Valsts
simtgades svētku programmas veiksmīgas publicitātes
kritērijiem. Lai izpētītu Latvijas Valsts simtgades svētku
publicitātes un tēla veidošanas stratēģiju mērķgrupu
sasniegšanā periodā no 2019. gada 1. janvāra līdz
2021. gada 1. decembrim, tika izpētīti simtgades programmas
komunikācijas mērķi un uzdevumi, vēstījumi un tēmas, svētku
vizuālā identitāte, izmantoto komunikācijas kanālu plāns, kā
arī sniegti būtiskākie dati, kas ļauj vērtēt simtgades norišu
ilgtermiņa ietekmi dažādos tās aspektos – gan iedzīvotāju
vērtējumos un attieksmēs, gan kultūras sektora aktivizēšanā,
gan valsts tēla un piederības sajūtas valstij veicināšanā, un
iedzīvotāju līdzdalības rosināšanā.

54

Tom s Ķ i k ut s , Latvijas valsts simtgade un
Latvijas Nacionālais vēstures komunikācija
vēstures muzejs
Valsts simtgades programmas viens no svarīgiem mērķiem
ir bijusi vēstures izpratnes veicināšana. Vienlaikus vēsture
bijusi arī programmas instruments citu mērķu sasniegšanai,
galvenokārt patriotisma un piederības veicināšanai. Vēstures
instrumentalizācija noteiktu politikas mērķu īstenošanai ir
diskutabla, ja patvaļīgas interpretācijas apzināti ignorē vai
pārveido vēstures kā zinātnes atziņas. Taču no vēstures
komunikācijas viedokļa pagātnes svarīguma akcentēšana
tagadnes un nākotnes kontekstos, iemiesošana jaunā
kultūras piedāvājumā, ir viens no efektīviem veidiem kā
ieinteresēt sabiedrību, veicināt vēstures izziņu un izpratni.

Valsts simtgades programmas pievēršanās vēsturei deva
pozitīvu pienesumu vēstures izpratnes veicināšanai,
kas ir vērā ņemams vēstures komunikācijas piemēru.
Pirmkārt, būtiski, ka vēstures ielikšana šodienas
sabiedrības aktualitāšu, mākslas, kultūras pasākumu
kontekstā lielākoties notika, respektējot vēstures objektīvo
komponenti, neprimitivizējot to. Vēstures skaidrojuma
klātbūtne LV100 programmā mazināja viegli iespējamo
trivializāciju un vēstures kā romantizētas dekorācijas lomu,
saukļu patriotismu u.tml. Otrkārt, simtgades programmas
vēriens un piesaistītie publicitātes kanāli deva vēstures
komunikācijai mūsdienu saziņas un kultūras patēriņa vidē
nozīmīgo vērienīgumu, notikuma sajūtu. Treškārt, atvērtā
pieeja tēmu un notikumu atlasei, dažādu institūciju iesaiste,
atvērta konkursa princips atsevišķās programmas daļās
deva pozitīvu iesaistes motivāciju un arī sadarbības vilkmi
starp institūcijām. Ceturtkārt, fokuss uz sabiedrības iesaisti
ieviesa un veicināja plašai auditorijai pievilcīgus vēstures
komunikācijas formātus (t.sk. rekonstrukcijas un vēsturiski
uzvedumi, vērienīgas izstādes).

Kā nākamo līdzīga vēriena programmu galvenie izaicinājumi
vēstures komunikācijas jomā paliek mūsdienīgu akadēmiskās
vēstures atziņu un pieeju vēl aktīvāka izmantošana,
mazākumtautību iesaiste un to vēstures izpratnes
veicināšana, starptautiskums arī vēstures izstāžu jomā,
pēctecības trūkums, lai ilgtermiņā stiprinātu vēstures tēmu
iekļaušanu mūsdienīgā un pietiekami vērienīgā kultūras

55

piedāvājumā. Lai gan tas ir ārpus LV100 programmas funkcijām un kompetencēm, diemžēl
jāatzīst, ka auglīgie vēstures komunikācijas piemēri nav pozitīvi ietekmējuši Latvijas vēstures
akadēmiskās pētniecības ilgtermiņa problēmas – ataudzi, pētniecības intensitāti un kvalitāti
u.c. LV100 un arī citu aptverošu kultūras programmu veiksmīgie piemēri norāda uz šāda vēriena
kultūrpolitikas instrumentu turpmāku nepieciešamību, īpaši izejot no COVID19 krīzes.

Inna Gīle, Kuģa SARATOV sagaidīšanas
Liepājas muzejs simtgade: svin Liepāja, Latvija
un starptautiskās dalībvalstis

Akcentējot valstiski nozīmīgu vēstures notikumu, Liepājas
pilsētas pašvaldības iestādes “Kultūras pārvalde” sadarbībā
ar Liepājas Muzeju valsts simtgades gadā izveidoja divus
savstarpēji vienojošus projektus, atdzīvinot un iepazīstinot
liepājniekus un pilsētas viesus ar Latvijas Pagaidu valdības
sešu mēnešu darbību Liepājā. Projekta ietvaros Liepājas
Muzejā tika izveidota paliekoša ekspozīcija “Pagaidu valdības
seši mēneši Liepājā” ar mērķi radīt vērtību par notikumiem,
kas ietekmēja iedzīvotāju patriotismu, kultūras izpratni
un valstsgribas ideju. Uzsverot Liepājas muzejā redzamo
ekspozīciju un atceroties laiku, kad Liepāja bija kļuvusi par
Latvijas valsts pagaidu valdības mītni, 2019. gada jūnijā trīs
dienu garumā ikviens varēja piedzīvot 1919.gada 27.jūnija
notikumus, piedaloties plašā svētku programmā vēsturisku
notikumu retrospekcijā “Tvaikoņa “Saratov” sagaidīšanai
Liepājā – 100”. Projekta realizācijas laikā Liepājā atdzīvojās
1919. gada aura, ļaujot ikvienam garāmgājējam sajust un
izdzīvot tā laika emocijas.

56

Dace Kundrāte, Latvijas Latvijas valsts simtgade
Republikas Aizsardzības no aizsardzības nozares
ministrija, Militāri perspektīvas
publisko attiecību
departaments, Militāri Aizsardzības ministrija aktīvi piedalījās Latvijas valsts
publiskās informācijas simtgades atzīmēšanā, organizējot vai līdzorganizējot vairāk
nodaļa nekā 20 nacionāla līmeņa Latvijas valsts simtgadei veltītus
pasākumus, izmantojot aizsardzības nozares finansējumu.

Kopumā Latvijas valsts simtgades atzīmēšanas virsmērķis
saskan ar aizsardzības nozares mērķi – “stiprināt Latvijas
sabiedrības valstsgribu, piederības sajūtu valstij un mīlestību
pret zemi, rosinot pašorganizējošus procesus un sadarbību”.
Šajā kontekstā īpaši izceļama iespēja līdz ar kopējo Latvijas
valsts veidošanās vēsturi aktualizēt arī šī laika militāro vēsturi,
kas vēsta par Latvijas sabiedrības valstsgribu - gatavību par
šo valsti cīnīties, riskējot ar savu dzīvību, kā arī, neskatoties
uz sarežģītajiem apstākļiem, spēju uzvarēt un sasniegt mērķi.

Latvijas Neatkarības kara un Latvijas armijas simtgade
aizsardzības nozarē tika atzīmēta pusotra gada garumā
– no 2019. gada janvāra līdz 2020. gada 11. augustam ar
teju simts dažādiem pasākumiem, iesaistot pašvaldības
un nevalstiskās organizācijas. Latvijas Neatkarības kara
simtgades atzīmēšanu 2019. gadā pavadīja aizsardzības
nozares vēstījums “Varējām, varam un varēsim aizsargāt
Latviju!”. Tika aktualizēta militārās vēstures daļa, kas saistīta
ar Latvijas armijas dibināšanu, veidošanu un attīstību.
Latvijas armijas veidošanas un Neatkarības kara laika
liecībām ir būtiska loma, lai turpinātu nostiprināt sabiedrībā
pārliecību, ka, ja Latvija Neatkarības karā spēja uzvarēt karu
pret divām lielvarām – Krieviju un Vāciju –, mēs arī šodien
spējam nodrošināt savas valsts drošību sarežģītu globālo
izaicinājumu priekšā.

Atzīmējot Latvijas simtgadi, aizsardzības nozare iedibināja arī
jaunas tradīcijas dažādu gadadienu atzīmēšanā, kuru mērķis
ir turpināt iedzīvināt Latvijas valsts simtgades atzīmēšanas
laikā definētos mērķus.

57

Margarita Feizaka, Ārlietu ministrijas publiskās
Latvijas Republikas diplomātijas programma
Ārlietu ministrijas
Komunikācijas grupas Lai nodrošinātu Latvijas valsts simtgades pasākumu plāna
vecākā referente 2017.–2021. gadam īstenošanu, Ārlietu ministrijai (turpmāk
ĀM) piešķirto valsts budžeta līdzekļu efektīvu izmantošanu,
58 ĀM tika izveidota Latvijas valsts simtgades publiskās
diplomātijas programma ārvalstīs (turpmāk ĀM LV100
publiskās diplomātijas programma), kura tika iekļauta Latvijas
valsts simtgades kopējā svinību starptautiskā programmā.

ĀM īstenoja LV100 publiskās diplomātiskās programmu,
atbalstot Latvijas diplomātisko pārstāvniecību ārvalstīs,
ārvalstu institūciju un privātā sektora sadarbību. Galvenais
mērķis ir bijis stiprināt Latvijas intelektuālo un saimniecisko
potenciālu un konkurētspēju; veicināt Latvijas valsts
atpazīstamību, kā arī iepazīstināt ar Latvijas vēsturi, kultūru
un tradīcijām.

Programmas īstenošanā iesaistījās Latvijas diplomātiskās
un konsulārās pārstāvniecības ārvalstīs, kopumā organizējot
vairāk nekā 570 daudzveidīgus publiskās diplomātijas
pasākumus septiņos programmu virzienos gandrīz
50 pasaules valstīs, tādējādi iegūstot plašu ārvalstu
auditorijas ievērību un padziļinātu interesi par Latviju. ĀM
LV100 publiskās diplomātijas programma nodrošinājusi
arī mūsu ārvalstu partneru pastiprinātu uzmanību Latvijas
sasniegumiem un sekmējusi turpmāko sadarbību ekonomikā,
drošībā, kultūrā un izglītībā.

LV100 publiskās diplomātijas programmas ārvalstīs pasākumi
tika plānoti un īstenoti, aptverot konkrētas mērķauditorijas:
ārvalstu diplomātiskais korpuss, sabiedrības viedokļu līderi
(lielu institūciju, uzņēmumu, organizāciju vadītāji, esošie
un bijušie politiķi, pētnieki u.c.), žurnālisti, blogeri, mediju
redaktori, uzņēmēji, ekonomisti, eksperti (vēsture, politika,
tūrisms, zinātne, izglītība, māksla, sociālā sfēra u.c.), jaunieši,
studenti, bērni, latviešu kopienas, tautieši ārvalstīs un Latvijas
ilggadēji atbalstītāji, esošie sadarbības partneri.

Atbilstoši kritērijiem pasākumu sagatavošanā un īstenošanā,
piecu gadu laikā ir izveidojusies laba sadarbība ar Latvijas un

ārvalstu valsts, reģionālajām, pašvaldību institūcijām, nevalstiskajām organizācijām, medijiem,
Latvijas/ārvalstu biznesa, kultūras organizācijām, augstskolām, nacionālajiem kino centriem,
bibliotēkām, fondiem, pētniecības centriem un diasporas organizācijām.

ĀM LV100 publiskās diplomātijas programmas vienotā komunikācija ārvalstīs, sadarbojoties
ar Kultūras ministriju, Latvijas Institūtu, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru (LIAA),
Latvijas Nacionālo kino centru, Latvijas Nacionālo bibliotēku, Latvijas rakstnieku Savienību,
Latvijas augstskolām un mākslas muzejiem, veidojusi kopēju ietvaru konkrētiem savstarpēji
papildinošiem pasākumiem ārvalstīs. Projekti īstenoti, ievērojot noteiktus kritērijus:

• atbilstība LV100 publiskās diplomātijas programmas tematiskajām prioritātēm;
• konkrēti definēti sasniedzamie mērķi un mērķauditorija;
• sadarbība ar vismaz vienu profesionālu/ekspertu organizāciju notikuma norises valstī,
• sadarbība ar vismaz vienu profesionālu/ekspertu organizāciju Latvijā;
• sadarbības ilgtspēja;
• mērķtiecīga publicitāte (projekta publiska redzamība projekta norises valstī);
• dalītas un paritāras (pušu vienlīdzības princips) projektu sagatavošanas un realizācijas
izmaksas.

Lai nodrošinātu pasākuma ilgtspēju/paliekošas vērtības, ir radītas jaunas zināšanas, priekšstati,
izpratne un nostiprināts lepnums par Latvijas valsti un vēsturi; radīta jauna kultūras pieredze,
emocijas, jaunas idejas un koprades formas; aktualizēts un radīts jauns (tostarp digitāls)
mantojums; ieguldīts valsts tēla popularizēšanā un atpazīstamības veicināšanā ārvalstīs.

Ar LV100 publiskās diplomātijas programmas atbalstu Latvijas vēstniecības ārvalstīs
ir organizējušas daudzveidīgus pasākumus ar augstu pievienoto māksliniecisko un
kultūrvēsturisko vērtību, kā arī lielu publicitāti.

Latvijas vārds vislabākajā nozīmē ir izskanējis tālu pasaulē. Latvija bija goda viesa statusā
Londonas grāmatu tirgū, filma “Dvēseļu putenis” tika demonstrēta vairākos kinoteātros Ukrainā,
Artūrs Analts ieguva Londonas Dizaina biennāles galveno balvu un Baltijas simbolisma izstāde
“Ames sauvages” jeb “Nepieradinātās dvēseles” bija apskatāma prestižajā Orsē muzejā Parīzē.
Tie ir tikai daži piemēri no visaptverošās publiskās diplomātijas programmas atbalstītajiem
pasākumiem.

Simtgades publiskās diplomātijas programmas (2017-2021) veiksmīgais īstenošanas process
un tā rezultāti apliecina, ka koordinēta publiskās diplomātijas darbība vidējā termiņā (5 gadi)
dod nozīmīgu ieguldījumu starpinstitūciju sadarbībā, saskaņotā rīcībā, starpnozaru ekspertīzes
sinerģijā un kopīgo/atsevišķo mērķu sasniegšanā.

59

Gunta Jansone, Latvijas valsts simtgades
Latvijas Republikas atklāšanas pasākums – akcija
Iekšlietu ministrija “Apskauj Latviju”

Iekšlietu ministrijas Latvijas valsts simtgades atklāšanas
akcijā “Apskauj Latviju” vienas dienas laikā – 2017. gada
4. maijā – pierobežas pašvaldību teritorijās tika iestādīti 100
simtgades ozoli, izveidojot ap Latvijas robežu simbolisku
garīguma sardzi.

Šobrīd, kad drošības izaicinājumi uz Latvijas ārējās robežas
ir kļuvuši īpaši aktuāli, gūstam apstiprinājumu mūsu akcijas
idejai par visplašākajā nozīmē stipru Latvijas robežu.

Oskars Indriksons, Gribas darbība – Latvijas
Valsts robežsardzes reģionu iespējas, īstenojot
Stratēģiskās attīstības Latvijas valsts simtgades
un sabiedrisko attiecību programmu
nodaļa
Viena no Latvijas valsts simtgades norišu organizēšanas
Jolanta Borīte, veiksmes atslēgām, lai sasniegtu svinību virsmērķi – Latvijas
kultūras centrs sabiedrības valstsgribas, valstiskās piederības sajūtas
“Siguldas Devons” stiprināšanu un mīlestību pret savu zemi, pašorganizējošu
procesu rosināšanu un dažādu līmeņu sadarbības
60 veicināšanu, ir pašvaldību un nevalstisko organizāciju
aktivitāte reģionos. Veicinot visas Latvijas iesaisti valsts
simtgades norisēs, tika izveidots pašvaldību koordinatoru
tīkls. Latvijas valsts simtgades svinību veiksmes atslēga–
Latvijas cilvēku līdzdalība, līdzdarbība un pašiniciatīvas

svētku veidošanā un īstenošanā. Latvijas cilvēki – tie esam gan mēs visi katrs personīgi,
gan mēs, kā savas profesionālās jomas pārstāvji, savu interešu grupu pārstāvji un aizstāvji.
Tāpēc lielākais uzdevums bija iesaistīt pēc iespējas plašu sabiedrību svētku programmas
ietvara izstrādē, kā arī panākt, lai simtgades svinībās būtu pārstāvētas visdažādāko nozaru
un mērķauditoriju iniciatīvas un īstenoti pasākumi, kas balstās uz partnerību un kopēju mērķu
un ideju apmaiņu. Prezentācijā mans stāsts, mana pieredze, mans skatījums par to, kā gribas
darbība var ietekmēt rezultātu.

Atslēgas vārdi: Ideja. Cilvēks. Sabiedrība. Griba. Padoms. Ceļš. Prieks. Ietekme.

Rīga – valsts simtgadei

Baiba Šmite, Latvijas valsts simtgades svinību Rīgas pilsētas programmas
Rīgas pilsētas pašvaldība 2017.–2021. gadam koordinators bija Rīgas domes Izglītības,
kultūras un sporta departamenta Kultūras pārvalde.
Programma veidota no 34 Rīgas domes institūciju 244
priekšlikumiem un ideju pieteikumiem, 104 priekšlikumus
iesniedza darba grupa pilsoniskās līdzdalības un piederības
sajūtas veicināšanai. Programmā simboliski iekļauti 99
projekti, ar simto projektu nosacīti apzīmējot visu pasākumu
kopumu, to veidoja vairākas tematiskās sadaļas: kultūra,
izglītība un jaunatne, sports, būvniecība, pilsētvide, tūrisms,
informācija.

Piecu gadu periodā notikumi tika adresēti visplašākajai
mērķauditorijai. Programmas klāstā akcentētas norises, kurās
iedzīvotāji varēja aktīvi līdzdarboties, piemēram, jauniešu
iniciatīvas projekts – Rīgas skolu teritoriju apzaļumošana.
Liela daļa projektu bija ar izglītojošu vērtību – izstādes,
pastaigu maršruti, grāmatas, piemēram, Rīgas Centrālās
bibliotēkas ceļojošā izstāde “100 grāmatas bērniem” – stāsts
par populārākajām dažādu paaudžu bērnības grāmatām.

Kā pozitīvs guvums projektā ir institūciju sadarbība –
vienotam mērķim strādāja Rīgas pašvaldības nozaru
departamenti, kapitālsabiedrības, izglītības un kultūras
iestādes, kā arī apkaimju biedrības un citas institūcijas.
Piemēram, 2018. gadā SIA “Onava” iniciēja un sadarbībā
ar pašvaldības SIA “Rīgas meži” īstenoja unikālu projektu
pie Brīvības pieminekļa – sīpolpuķu dobes “Ziedošais
simtgades pavasaris” Baltijas valstu karogu krāsās.
Simtgades programma stiprināja arī kultūras saites ar Rīgas
sadraudzības pilsētām un latviešu diasporu ārzemēs.

61

Vairākiem projektiem ir ilglaicīguma pievienotā vērtība: tie ir gan būvniecības projekti, kā arī
norises, kas turpinās kā tradīcija pilsētas kultūras kalendārā, piemēram, mobilās kultūrtelpas
“Stropi” kļuvušas par vienu no populārākajiem Rīgas apkaimju kultūrpunktiem.

Vērtējot Latvijas valsts simtgades svinību Rīgas pilsētas programmu kopumā, nenoliedzama
ir patriotisma kā valstiskas vērtības apzināšanās iedzīvotāju ikdienā. Kā rāda pētījumu un
konsultāciju kompānijas “Kantar” pētījums (03.10.2019.), lielākā daļa Latvijas sabiedrības
Latvijas simtgadi vērtē kā spilgtu, nozīmīgu un pamanāmu notikumu Latvijas vēsturē, kas
iedzīvotājos stiprina tādas īpašības kā drosmi, neatlaidību, pašapziņu, apņēmību. Simtgades
projekts nostiprināja arī vairākas nozīmīgas tradīcijas Latvijas iedzīvotāju vidū – publisko svētku
pasākumu apmeklēšanu 18. novembrī, kultūras pasākumu apmeklēšanu.

Lelde Kristiāna Vienojot Latvijas cilvēkus
Vozņesenska, četros kontinentos: jauniešu
Latvijas valsts iniciatīva “Latvijas karoga ceļš”
simtgades birojs
Latvijas valsts simtgadi no 2017. gada līdz pat 2019.
62 gadam teju visos kontinentos svinēja 50 dažāda mēroga
pasākumos, plecu pie pleca darbojoties visu paaudžu
tautiešiem – gan tiem, kuru ģimenes no Latvijas aizbrauca
pirms daudzām desmitgadēm, gan tiem, kuri uz dzīvi ārpus
dzimtenes pārcēlušies pavisam nesen. Nozīmīga loma
svētku koordinēšanā bija “Pasaules Brīvo latviešu apvienībai”
un tās organizācijām visā pasaulē. Notika Eslingenas
Dziesmu svētku 70 gadu svinības, XVI Vispārējo latviešu
Dziesmu un deju svētki Baltimorā, Reģionālie Kultūras
svētki Eiropā (Britu salās, Stokholmā, Rozendālā un Antālijā),
debašu prasmju projekts “Simt balsis simtgadē” jauniešu
auditorijai, tradiconālās Latviešu kultūras dienas Arhlatviešu
un Bakaldīnas ciematos Krievijā, projekts “Ar Latviju
sirdī” Brazīlijā, IV Pasaules latviešu zinātnieku kongress,
Baltijas valstu filmu festivāls Ņujorkā, Austrālijas latviešu
36. Jaunatnes dienas, kā arī Pasaules latviešu kultūras
konference un daudzas citas norises.

Jauniešu iniciatīvas “Latvijas karoga ceļš” ideja, kas radās
jauniešu nometnes “2X2” laikā 2015. gadā, izauga par unikālu
simtgades pasākumu, kas aptvēra gandrīz visus pasaules
kontinentus, veicinot vienotību un sakrājot nepieredzētu
emocionālo pienesumu.

Īpašo karogu smalkvilnā uzauda tekstilmāksliniece Dagnija Kupča aušanas darbnīcā
“Vēverīšas”, savukārt Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas studenti un pasniedzēji
studiju procesa ietvaros izveidoja karoga kātu, statīvu un futlāri, kurā karogs kopā ar veltījumu
grāmatu droši devās tālajā ceļā.

Iniciatīva tika atklāta 2016. gada 15. decembrī Rīgas pilī, Latvijas valsts simtgades patronam,
Valsts prezidentam Raimondam Vējonim, veicot pirmo ierakstu vēstījumu grāmatā un dodot
ceļa vārdus gaidāmajam karoga ceļojumam pasaulē. Divu gadu laikā (2016–2018) karogs pabija
četros kontinentos, 19 valstīs un 61 pilsētā.

2019. gada 28. janvārī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā svinīgā atmosfērā Latvijas valsts
simtgades programmas notikumu veidotāji karogu nodeva glabāšanai Latvijas Nacionālajā
vēstures muzejā, savukārt 3. maijā, klātesot Latvijas valsts prezidentam, jauniešu “2X2”
nometnes pārstāvjiem un goda konsulei Brazīlijā Dainai Gūtmans, īpašā notikumā ceļojošais
Latvijas karogs tika ievietots Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstādē “Latvijas gadsimts”.

Aija Tūna, “Latvijas skolas soma” – no
kultūrizglītības projekta un iniciatīvas līdz
programma “Latvijas paliekošai kultūrizglītības
skolas soma” programmai

Ideja par “Kultūras skolas somu” – iespēju skolēniem
regulāri iepazīties ar Latvijas kultūru un mākslu – politikas
dokumentos, t. sk., Kultūrpolitikas pamatnostādnēs
2014.–2020. gadam “Radošā Latvija” un “Izglītības attīstības
pamatnostādnēs 2014.–2020. gadam” bija ietverta jau
pirms Latvijas valsts simtgades svinībām. Tomēr tieši valsts
simtgades programma beidzot ļāva to īstenot, četros gados
atvēlot 10 miljonus eiro.

Darbības izstrādes un ieviešanas gaitā šī aktivitāte apzīmēta
ar atšķirīgiem terminiem, kas raksturo notikušo procesu:
sākotnēji tā tika definēta kā projekts, tālāk – kā iniciatīva, līdz
beidzot, sākot darboties pilnā apmērā, tā jau uzskatāma par
stabilu kultūrizglītības programmu.

2015. gadā sākās projekta konceptuālā ietvara, ieviešanas
principu un praktiskās norises izstrāde, ko veica KM izveidota
starpnozaru darba grupa, konsultējoties ar kultūras un
izglītības nozaru profesionāļiem. 2016.–2017. gadā notika

63

divas pilotprojektu sērijas, izmēģinot iecerēto darbību dažādas lieluma un ģeogrāfiskās
atrašanas vietas skolās un pašvaldībās. Vienlaikus Valsts kultūrkapitāla fondā tika izveidots
atbalsta mehānisms jaunu kultūras norišu veidošanai – mērķprogramma “Programmas “Latvijas
skolas soma” satura radīšana”.

2018. gada rudenī sākās simtgades iniciatīvas īstenošanas fāze, padarot kultūras norises
pieejamas vairāk nekā 200 tūkstošiem skolēnu pamata un vidējās izglītības posmā, t. sk.
privātajās un profesionālajās mācību iestādēs. Katru gadu līdzekļi tiek piešķirti izglītības
iestāžu dibinātājiem proporcionāli skolēnu skaitam, par koeficientu ņemot 14 eiro uz vienu
skolēnu gadā.

Trīs gadu laikā, sākot ar 2019. gadu, iniciatīva pāraugusi par kultūrizglītības programmu ar
koordinatoru tīklu, sistēmu kultūras norišu apzināšanai un metodiskā atbalsta sniegšanai gan
kultūras, gan izglītības profesionāļiem. Kopš 2020. gada rudens, reaģējot uz epidemioloģisko
situāciju, piedāvājumā iekļautas digitālās norises, kas veido apmēram trešo daļu no
kultūras norišu klāsta un nodrošina kultūras pieredzes gūšanas nepārtrauktību. Esot mācību
procesa sastāvdaļa, programma “Latvijas skolas soma” veido ieradumu sistemātiski iepazīt
Latvijas kultūras un mākslas norises un palīdz izmantot gūto pieredzi savai personīgajai,
profesionālajai un pilsoniskajai izaugsmei, vienlaikus veidojot lepnumu par savu valsti un
mazinot sociālās atstumtības riskus.

Regulāri veiktie pētījumi un monitorings apliecina, ka šī Latvijas valsts simtgades programmas
darbība ieņēmusi svarīgu lomu ne vien ikkatra Latvijas skolēna zināšanu apguvē un personības
izaugsmē, bet arī kultūras nozarē kopumā. Gada laikā Latvijā ar programmas finansējumu
notiek apmēram 14 tūkstoši kultūras norišu. Latvijas valsts simtgades biroja veiktajā kultūras
pakalpojumu sniedzēju aptaujā 2021. gada pavasarī 74% respondentu uzskata, ka programma
ir veicinājusi jaunu un inovatīvu norišu radīšanu bērniem un jauniešiem, 63% atzīst, ka ir
palielinājusies pieejamā mērķauditorija, savukārt 56% uzskata, ka ir palielinājies kultūras norišu
pieprasījums un skolēnu zināšanas un izpratne par kultūras norišu daudzveidību.

Programmas nepieciešamību turpināties arī pēc 2021. gada apstiprina 98% no aptaujātajiem
programmas koordinatoriem Latvijas pašvaldībās un 96% no aptaujātajiem kultūras nozares
profesionāļiem.

64

Uldis Zariņš, Kultūrpolitikas akcenti
Latvijas Republikas jaunajās pamatnostādnēs
Kultūras ministrija
Kultūras ministrijas izstrādātās kultūrpolitikas
pamatnostādnes 2020.-2027.gadam “Kultūrvalsts” nosaka
jaunus akcentus Latvijas kultūrpolitikā, tajās prioritizējot
kultūras pieejamības jautājumus. Pamatnostādnēs kā
kultūrpolitikas virsmērķis noteikta ilgtspējīga un sabiedrībai
pieejama kultūra cilvēka izaugsmei un nacionālas valsts
attīstībai, un kā prioritātes izvirzīts sabiedrībai pieejams
kultūras piedāvājums, aktīva sabiedrības līdzdalība kultūras
procesos, kultūras mantojuma saglabāšana un radoša
izmantošana, kultūras un radošo nozaru ilgtspējīga attīstība,
kā arī talantu ataudze un kultūras darbinieku profesionālā
izaugsme. Izvirzīto prioritāšu ietvaros īpaša uzmanība
piešķirta kultūras pieejamībai konkrētām mērķauditorijām,
kultūras reģionālajai pieejamībai, kultūras digitālai
pieejamībai, sabiedrības radošās pašizpausmes veicināšanai,
kā arī kultūras NVO sektora attīstībai, tādējādi mainot
līdzšinējos akcentus kultūrpolitikā, tostarp uzsverot plašākas
sabiedrības iesaistes kultūras procesos nozīmi. Vienlaikus
kultūrpolitikas pamatnostādnes paredz arī nozīmīgāko
simtgades programmas iniciatīvu turpināšanu, nodrošinot to
pēctecību.

65

Dace Vilsone, Kultūras nozares attīstības
Latvijas Republikas perspektīvas
Kultūras ministrija
Latvijas simtgades programmas pavērtās iespējas un gūtie
sasniegumi devuši kultūras nozarei gan pieredzi un jaunus
attīstības impulsus, gan ambīcijas tiekties pēc jaunām
perspektīvām, nospraužot ceļa stabiņus nākamajam attīstības
posmam. Rūpējoties par visām nozarēm, saglabāsim un
vairosim pozitīvo no iepriekš sasniegtā. Valsts atbalsts ļaus
turpināt tādas labi uzsāktas jaunas iniciatīvas kā Latvijas
skolas soma un Nacionālā enciklopēdija, kā arī turpināt
attīstīties jaunajā līmenī nozarēm, kas piedzīvoja uzplaukumu
pēc ilgstošas nīkuļošanas – kino, literatūra, grāmatniecība.
Turklāt perspektīvā līdz 2027. gadam nozare ir gatava arī
tādiem izaicinājumiem kā Eiropas kultūras galvaspilsētas
lomas uzņemšanās kādai no Latvijas pilsētām, Latvijas dalība
viesu valsts statusā pasaulē lielākajā Frankfurtes grāmatu
tirgū un Latviešu grāmatas piecsimtgade. Līdzšinējais
dialogs un sadarbība ar kultūras nozari ļauj cerēt, ka kopīgi
paveiksim vēl daudz laba gan Latvijas sabiedrības kultūras
vajadzību apmierināšanā, gan Latvijas kultūras eksporta
palielināšanā pasaulē.

66

STARPTAUTISKĀ ZINĀTNISKĀ
KONFERENCE

“KULTŪRAS KRUSTPUNKTI XV”
MĀKSLAS UN ZINĀTNES
SINERĢIJA IZGLĪTĪBĀ UN
KULTŪRTELPĀ

Kristaps Zariņš, Laiks, telpa, apziņa
Latvijas Mākslas
akadēmija Glezniecības valoda ir bagāta un tā ir attīstījusies cauri
gadsimtiem. Glezniecības valodas apguve ir pirmais solis ceļā
uz sava oriģināla mākslas darba radīšanu. Tomēr, pirmkārt,
valoda ir jāsadala tās veidojošajos elementos, lai saprastu,
ko var izveidot ar otas triepienu, dažādām figūru un attēlu
variācijām un to raksturojošajām īpašībām (materiāls, krāsa,
plastika) kā arī to, kā tos var izmantot satura un konteksta
radīšanai mākslas darbā. Lietas būtību var saprast, atdalot
tās, bet pienāk brīdis, kad māksliniekam ir jāsper nākamais
solis un jāpiešķir forma šiem atsevišķajiem elementiem,
apvienojot tos kompozīcijā. Glezniecībai kā medijam ir spēja
savīt kopā stāstījumus.

Autora tehnika variējas starp vieglu un gandrīz caurspīdīgu
krāsu uzlikšanu un impasto, kā arī brutālu un izteiksmīgu otas
triepienu. Autors gan spontāni, gan apzināti apvieno dažādus
mākslas artefaktus, lai radītu stāstījumus, kas atspoguļo
viņa pārdomas par svarīgiem pasaules notikumiem,
aktuālām tēmām un dažādām teorijām. To varētu saukt par
autora personīgā uzskatu atspoguļojumu par lietu kārtību.
Glezniecība ir ne tikai autora mākslinieciskā prakse un citu
pētniecība, bet arī autora padziļināta interese. Šis pašanalīzes
process ir vēl svarīgāks autoram, strādājot kā pasniedzējam,
jo kaut ko paskaidrot studentam var tikai tad, kad pats to esat
sapratis.

Kad mākslinieki uzsāk darbu pie mākslas darba radīšanas,
viņi bieži nezina, kā tas attīstīsies un tiks realizēts, –
cik padziļināti autors attīstīs savu ideju un cik labi tās
konceptuāli savienosies. Rezultāts var izrādīties traģikomisks,
un, visticamāk, arī kairinošs un agresīvs.

68

Evarts Melnalksnis, Operfilma “Baņuta”.
mūzikas teātra Pētniecībā balstīta
dramaturgs un kurators mākslinieciskā interpretācija

Operfilma “Baņuta” ir starptautisks projekts, kurā sadarbojās
Latvijas un Vācijas mākslinieki, veidojot jaunu pirmās latviešu
nacionālās operas versiju simts gadus pēc tās pirmizrādes.
Libreta interpretācija tajā saistīta ar vardarbīgo sižetu un
vēsturiskajiem apstākļiem, kas ietekmējuši operas radīšanu
un izmaiņas tajā. Dramaturģisko elementu piesātinājums
un vēsturiskā operas vēstījuma dekontrukcija darbojas kā
dzinējs intensīva estētiskā pieredzējuma radīšanai. Operfilmā
starpdisciplināri sapludināta opera, skatuves mākslas
nosacītība, laikmetīga performativitāte, kinematogrāfa
iespējas, brīva sižeta pārinterpretācija, jaunu elementu
ieviešana, dažādu valodu, mūzikas veidu un aktierspēles
formu izmantojums. Traģiskais tajā cieši saistīts ar paradoksu
un humoru. Operfilma “Baņuta” atrodas dinamiskā robežtelpā
starp žanriem.

Filmas autori veidojuši pirmizrādi pavadošus izglītojošus
video, kuros norisinās sarunas ar pētniekiem un
māksliniekiem par konkrētās operas vēsturi un dažādām
tēmām, kas skartas tajā: operas “Baņuta” rašanās apstākļi
un saistība ar dažādu laikmetu politiskajiem režīmiem,
laikmetīgā mūzikas teātra procesi Latvijā un pasaulē, traumas
nozīme Latvijas sabiedrībā, sieviešu dalība karos 20. gadsimtā
Austrumeiropā u.c.

Operfilma un to pavadošā izglītojošā programma balstīta
padziļinātā izpētē, kuras rezultāti izmantoti mākslinieciskajā
interpretācija. Dramaturgs Evarts Melnalksnis prezentācijā
skaidros to, kā pētniecība ietekmējusi filmas veidotājus,
sniedzot ieskatu konkrētās operfilmas ainās.

69

Matīss Kaža, Kino un pētniecība:
kinorežisors sapīšanās laikmetā

Francisco Martinez, Vai mums ir jāpārskata jēdzienu “disciplīna” un “nozare”
Tal l i nn U n i v e r s i t y, nozīme mūsdienu sabiedrībā, pētniecībā un mākslā? Ar šādu
Estonia provokatīvu ievirzi sākas Neri Oksmenas eseja “Sapīšanās
laikmets”, kurā autore apraksta antidisciplinaritātes
70 fenomenu. Tā pamatā ir hipotēze, ka zināšanas vairs nevar
tikt veidotas tikai vienas, slēgtas disciplīnas ietvaros.
Mūsdienu pasaules dažādās jomas ir tik savstarpēji saistītas
un atkarīgas, ka māksla, dizains, zinātne un inženierija nevar
pastāvēt neatkarīgi. Jebkura domāšana par mākslu ir reizē
domāšana arī par kādu citu no šīm radošajām jomām. Mēs
dzīvojam sapīšanās laikmetā, kurā beidzot par likumsakarīgu
un patiesu ir jāatzīst atziņa, ka visas šīs jomas strādā līdzīgu
mērķu labad, no kuriem par centrālo varētu atzīst pasaules
izzināšanu. Arī audiovizuālā un skatuves māksla vairs nav
slēgtas disciplīnas. Teātris kļūst arvien kinematogrāfiskāks,
kino arvien teatrālāks un ne tikai – digitālās tehnoloģijas šīs
izmaiņas pavērš sarežģītākā starpnozaru prakšu kontekstā.

Izmantojot praktiskus piemērus no starpdisciplināru darbu
“Kino un mēs” un “Ūdens garša”, kā arī spēlfilmu “Wild East.
Kur vedīs ceļš” un “Neona pavasaris” tapšanas, režisors Matīss
Kaža ar piemēriem aprakstīs starpdisciplināras pētniecības
nozīmi savu kino darbu tapšanā.

Exhibitions as a Research
Method. Ethnographic
Experiments with Artists,
Designers and Boundary
Objects

In my presentation, I will reflect about the limits and
potentials of using art exhibitions as a research method.
Exhibitions are traditionally understood in anthropology as
representation techniques, however I propose to use them
as devices for ethnographic inquiry. Here, I will describe the
preparations of and reactions from the shows ‘Objects of
Attention’ (2019, Estonian Museum of Applied Art & Design)

and ‘Life in Decline’ (2021, Estonian Mining Museum), in which I was exhibiting knowledge-in-
the-making.

Exhibitions and ethnographic methods have in common the quality of enacting realities, yet
what usually differentiates them are the practices of knowing and of presenting knowledge.
Nevertheless, current changes in knowledge production impel us to include actors in new
ways, encouraging reciprocity between academic and non-academic questioning, as well as
novel relations between empirical data and conceptual work. The role of ethnography is still
to learn with others and to generate a surplus of ideas, but there are lots of ways of practicing
fieldwork (Holmes and Marcus 2005; Niewöhner 2016; Estalella and Criado 2018).

Acting as a curator allowed me to lose control over the research while taking part in
the production of things. This take on fieldwork is interventionist and demands from the
ethnographer to be an active participant in the construction of the field, not just observant.
By doing that, we decentre the role of the anthropologist, redistributing responsibilities and
analytical capacity, making room for diverse skills and interests to create something together.
Nevertheless, this is a gesture that requires generosity from the participants, and in some
cases, unlearning our own epistemic tools.

Hence, I will discuss how curating can be a methodology to generate analytical knowledge
and way of intervening in reality, open-ended, collaborative and experimental as a modality
of action. Also I will show how the artworks did not simply function as conceptual or aesthetic
objects, but also as analytical artefacts. Making use of exhibitions for social and cultural
research brings new possibilities for knowledge-making to the fore as well as innovative forms
of intervention in the field.

Magda Schmukalla, Post-Communist Thresholds,
Birkbeck College, Critical Aesthetics, Other(ed)
London Europe

Post-communist thresholds are aesthetic materializations of
a specific crisis of modern European identity that was caused
by the existence and sudden breakdown of Soviet-type
communism. They emerge where relics from the communist
experience continue disrupting the routines and rhythms of
a modern life and like that confront Europeans with cultural
experiences and material realities of the ‘enlightened world’
which they usually seek to repress or ignore. In exploring
art projects which engage with the psychosocial fabric of
such post-communist thresholds this talk asks how we can
‘speak’ and ‘think’ through these transitory and paradox sites,
and what we can say about other or new worlds, about new

71

beginnings and endings as well as about ethical ways of relating to the other when assessing
the status quo of European modernity from within their liminal sphere.

Dāvis Sīmanis, Latvijas Pētniecībā balstītas jaunrades
Kultūras akadēmija iespējas post-kino laikmetā

Sabiedrības priekšstatus un spriedumus arvien vairāk
kontrolē transmediāli uzslāņojumi, bet sociālie tīkli strukturē
tās vizuālo domāšanu. Audiovizuālā satura patērētājs šobrīd
ir vienlaikus arī audiovizuālā satura veidotājs. Mūsdienās
filma vairs nepastāv kaut kur dihotomijas – mākslas kino/
komerckino spektrā, nepastāv autonomi no sabiedrības
attieksmes vai difuzorajiem uztveres un jaunrades
mehānismiem. Autoriem nākas aktīvi reaģēt uz tendencēm
vai apzināti tās noteikt, lai vispārējais mediālais kanibālisms
neatstātu kinomākslu pagātnes marginālijās. Nesen izveidotā
mākslu profesionālās doktorantūras programma ļauj ieraudzīt
kino veidošanu kā multisociālu, multimediālu un plaši
sazarotu konceptuālu procesu, ļaujot ar pētniecībā balstītas
jaunrades palīdzību reaģēt uz šo pārmaiņu laikmetu.

Diāna Zandberga, Pētniecībā balstītas
Kopīgās profesionālās interpretācijas radošie aspekti
doktora studiju Imanta Zemzara klaviermūzikā
programmas mākslās
“Mākslas” direktore Imants Zemzaris latviešu mūzikā 20. gadsimta 70. gados
sevi spilgti pieteica kā postmodernisma pārstāvis, tiecoties
72 pēc konsonantas harmonijas un neoromantiska skaistuma
izjūtas, kā arī apspēlējot semantiski daudzveidīgus
zemtekstus un asociācijas. Komponista darbiem raksturīgā
polistilistiskā brīvība un izsmalcinātais žanriskums apvieno
šķietami pretrunīgas iezīmes: neoklasicismu, minimālismu,
instrumentālā teātra, roka un disko elementus, alūzijas
un citātus no Baha, Bēthovena, Mocarta, Šopēna un citu
lielmeistaru darbiem. Imants Zemzaris nereti iedvesmojas
no literatūras, glezniecības un teātra mākslas. Tas atklājas
skaņdarbu poētiskajos epigrāfos un programmatiskajos
nosaukumos. Tādējādi skaņraža bagātā un daudzveidīgā
mūzikas valoda ar savu spontanitāti un intonatīvo
atpazīstamību uzrunā plašu starptautisku auditoriju.

Koncertzālēs tiek atskaņota Imanta Zemzara instrumentālā kamermūzika un simfoniskās
miniatūras, kā arī fragmenti no mūzikas vairāk nekā trīsdesmit teātra izrādēm, tomēr
klaviermūzika ir īpaši spilgta un savdabīga šī komponista-pianista daiļrades lappuse. Klavieres
ir mūziķa tuvākais draugs jaunu ceļu meklējumos un liecinieks pārsteidzošām radošām
atklāsmēm. Lai gan viņš sevi uzskata par miniatūristu, kam raksturīgs acumirklīgu impulsu
tvērums, tomēr izvērstās formas, tostarp trīs klaviersonātes, liecina par meistarīgu prasmi
domāt plaši un dziļi saturiski, risināt vispārcilvēciskus filozofiskos jautājumus. Iedziļinoties
skaņraža rokrakstos, pārsteidz plašais tēlainības loks, kas aptver gan dvēseliski trauslu liriku,
gan kvēlu dramatismu, gan drūmi traģiskas nokrāsas dzīves jēgas un patiesības meklējumos.

2021. gada jūnijā Nacionālajā skaņu ierakstu kompānijā “Skani” nāca klajā Diānas Zandbergas
ieskaņots Imanta Zemzara klaviermūzikas albums “Kāda cita Ceļiniekfantāzija”, kas tapis četru
gadu laikā ciešā sadarbībā ar komponistu. Tajā iekļauti četri pirmatskaņojumi: “Piecas atvasaras
prelūdijas”, “Raiņa dzejas motīvi”, “No pavasara” un “Kāda cita Ceļiniekfantāzija”.

Liela daļa pusgadsimta laikā tapušo Imanta Zemzara klavierdarbu pagaidām ir pieejami tikai
rokrakstos un daudzi no tiem ieskaņoti pirmo reizi, tāpēc cerams, ka ceļojums viņa aizraujošajā
klaviermūzikas pasaulē palīdzēs atklāt līdz šim nezināmu, bet ļoti nozīmīgu latviešu mūzikas
lappusi.

PĒTA JĀZEPA VĪTOLA LATVIJAS MŪZIKAS
AKADĒMIJAS PROFESIONĀLĀS
DOKTORANTŪRAS STUDENTI

Itāļu flautas skolas fenomens

Ilze Urbāne, Jāzepa Itāļu flautas skola gan vēsturiski, gan mūsdienās definējama
Vītola Latvijas Mūzikas kā viens no vadošajiem flautas izpildītājmākslas virzieniem
akadēmija pasaulē. Tā laika gaitā attīstījusies līdztekus franču, angļu
un vācu skolām, kas dažādu apstākļu dēļ ir bagātīgāk
dokumentētas un savā ziņā ieguvušas lielāku popularitāti.
Itāļu skola līdz ar to nav guvusi pelnītu ievērību.

Autores motivācija veikt šo pētījumu ir balstīta gan uz
personisko saskari ar izciliem Itāļu flautas spēles virtuoziem,
gan nepelnīti maz veltītas ievērības dēļ itāļu flautas skolas
bagātīgajam devumam pasaulei, jo to ir aizēnojusi “franču
skolas” popularitāte. Ir pietiekoši daudz aprakstu un pētījumu
par flautas spēles tradīcijām Francijā, Vācijā un Anglijā, bet
ļoti maz materiālu angļu valodā par flautas spēles īpašo
raksturojumu Itālijā.

73

Itāļu flautas skola radusies gan opermākslas, gan virtuozo vijoļspēles tradīciju ietekmē.
Raksturīgākās iezīmes šai ietekmei ir dziedošs un ar spēcīgu pirmās oktāvas skanējumu
apveltīts flautas tonis, līdzīgi kā operas bel canto stila dziedājumā. Pati skaņa ar savu daili
izsaka mūzikas saturu un atspoguļo emocionālo krāsu paleti, tādejādi komunicējot komponista
ieceri tēla atspoguļojumā. Līdzīgi kā 19. gadsimta vokālajā mākslā arī flautas spēlē bija
raksturīgas izlīdzinātas pārejas starp reģistriem un virtuozas, dziedoši melodiskas figurācijas.

Ietekmējoties no vijoļspēles tradīcijām Itālijā arī flautas spēle izceļas ar virtuozitāti, kura
salīdzinot ar franču skolu ir smagnējāka, ar piesātinātāku toni un lielāku riska pakāpi, testējot
instrumenta tehniskās iespējas līdz limitam.

Itāļu flautas skolai raksturīga tieša emocionalitāte, kura ir sinerģijā ar virtuozitāti. Izcilākie itāļu
flautas skolas pārstāvji ir Džulio Bričaldi (Giulio Briccialdi 1818-1881 ), Leonardo De Lorenco
(Leonardo De Lorenzo 1875-1962 ) un Severīno Gaceloni (Severino Gazzeloni 1919-1992).

Liene Denisjuka-Straupe, Jura Ābola kamermūzika:
Jāzepa Vītola Latvijas māksliniecisko ideju, stila un
Mūzikas akadēmija interpretācijas aspekti

74 Jura Ābola mūzika ir ar spilgtu oriģinālu pamatdomu
un saturisko vēstījumu, kas balstās dadaisma un citu
māksliniecisko ideju avotos. Pētījuma mērķis ir aktualizēt
un analītiski izgaismot Jura Ābola kamerdarbu ar flautas
iesaisti māksliniecisko ideju inspirācijas avotus (saistītus
ne tikai ar dadaismu, bet arī ar dzimtenes, citzemju, antīko,
sociālās satīras, fantāzijas tēlu un filosofiski reliģiskas ievirzes
tematiku), mūzikas stilistiskās īpatnības un interpretācijas
dažādu paaudžu atskaņotājmākslinieku sniegumā (t. sk.
ietverot pētījuma autores mākslinieciskās pašpieredzes
analīzi).

Gleznotāja Ojāra Ābola dēls. Meistarīgs flautists. Ādolfa
Skultes kompozīcijas klases absolvents. Leģendārā Ābola
– Bulava – Goldšteina trio mūziķis. Ērģelnieks Strasbūrā.
Dīvainis Latvijā. Bez slavenās cepurītes ne soli. Pēc
pārliecības dadaists. Ābola personība nav viendabīga –
viņā ekperimentētāja, meklētāja gars vienmēr gāja kopā ar
humoru. Komponists pats atzīst, ka svarīgākais elements
radošajā kompozīcijas procesā ir tematika: “Ja nav labas
tēmas, tad labāk nerakstīt vispār.”

Nozīmīgu vietu mūzikas izteiksmes savdabībā kopš studiju laikiem ieņem Jura Ābola meklējumi
balss fizioloģisko potenču izzināšanā un interese par intonēmu izmantošanas iespējām. Līdz
brīdim, kad mākslinieks savas radošās aktivitātes noformulē par dadaistiskām, skaņuraksts
saglabā tradicionālo izskatu – komponists lieto standarta nošu pierakstu (ar roku). Pakļaujoties
dadaisma estētikai, partitūrā ienāk trokšņu un runas elementu apzīmējumi, kas radikāli atšķir
skaņraža rokrakstu no tipiskā.

Jura Ābola radošajā dzīvē būtiski lomu ieņēma kamermuzicēšana (visintensīvāk kopš studiju
gadiem, kas sākās 1978. gadā un līdz Bulava–Ābola–Goldšteina trio pēdējam pastāvēšanas
gadam – 1989). Arī citi Latvijas mūziķi ir bijuši spilgti Ābola kamermūzikas interpreti. Tādēļ
aktuāli ir arī pievērsties Jura Ābola mūzikas interpretācijas pētnieciskai izziņai, šī pētījuma
ietvaros lielāko uzmanību veltot kamerdarbiem ar flautas iesaisti (atbilstoši pētījuma autores
specializācijas sfērai atskaņotājmākslā).

PĒTA LATVIJAS MĀKSLAS AKADĒMIJAS
PROFESIONĀLĀS DOKTORANTŪRAS
STUDENTI

Vineta Kreigere, Latvijas Radoša persona + darbs
Mākslas akadēmija (X+Y+Z) = vienādojums ar
vairākiem nezināmajiem. Kā
dizains var līdzēt?

“Radoša persona + darbs (X+Y+Z) = vienādojums ar vairākiem
nezināmajiem. Kā dizains var līdzēt?” ir dizaina pētījums,
kura mērķis ir, izmantojot dizaina metodes, sniegt risinājumu
Latvijas kultūras un radošajās industrijās nodarbinātajiem
radošo jomu profesionāļiem, kā orientēties mainīgajā
normatīvo regulējumu, tai skaitā nodokļu un arī atbalsta
mehānismu vidē.

Vizuālās mākslas, mūzikas, dejas, teātra, kino, literatūras un
citu radošo jomu profesionāļus var uzskatīt par izredzētu
sabiedrības daļu, jo viņu darbs ir arī viņu radošais aicinājums.
Tomēr, pētot Latvijas radošo profesionāļu attiecības ar
darbu, izgaismojas daudz izaicinājumu un problēmu, kas
briedušas jau ilgākā laika periodā un skar viņu darba dzīvi.
To var attēlot kā vienādojumu ar vairākiem nezināmajiem:
sabiedrībā zināmākā problēma ir izmaiņas autoratlīdzības
nodokļu režīmā, taču ir vēl daudz citu aspektu – kopš

75

Latvijas neatkarības atgūšanas ir jūtama kultūras jeb radošo personu sociālās autoritātes
maiņa sabiedrībā, tāpat bieži tiek diskutēts par atšķirīgām darba iespējām jeb institucionālo
pārklājumu dažādās radošajās nozarēs, par darba samaksas, nodokļu piemērošanas un
sociālās aizsardzības jautājumiem. Latvijas politiķi steiguši izmantot Covid-19 pandēmijas
situāciju, lai, neizdiskutējot ar nozari, grozītu likumdošanu, kas būtiski skar radošo profesionāļu
ienākumus un dzīves kvalitāti. Radošo noskaņojumu uzskatāmi parādīja Latvijas tēlnieku 2020.
gada nogalē organizētā akcija “Nesaprašanās siena”. No iepriekš uzskaitītajiem aspektiem izriet
arī jautājums par profesijas prestižu citu profesiju vidū – kāpēc radošās jomās talantīgi jaunieši
bieži vien izvēlas studēt darba tirgū labāk apmaksātās profesijās?

Pētniecības ambīcija ir risināt šo vienādojumu un, izmantojot līdzdalīgas dizainēšanas principu,
kopā ar mērķauditoriju noskaidrot aspektus, kuri traucē radošo profesionāļu attiecībās
ar darbu. Pētniecības procesā tiek dizainēti testeri un vēlāk arī rīki, kas radošos spēcinās
finanšu pratībā un sociālajā aizsardzībā. Birokrātiskā un sarežģītā informācija, kas skar darba
jautājumus, tiks pārvērsta vieglajā valodā, dizainējot informāciju konkrētām mērķa grupām
ar konkrētu piedāvājumu, nosakot svarīgākos raksturlielumus - dažādas radošās nozares,
dažāds nodarbinātības statuss, dažāda nodokļu piemērošana, dažāds vecums un citi.

Egons Peršēvics, Latvijas Māksla Slow Food laikmetā
Mākslas akadēmija – laikmetīgās figurālās
tēlniecības attīstība
76
Mūsdienu sabiedrībā ir vērojama pāreja no ražotāja diktētas
ekonomikas uz patērētāja diktētu ekonomiku. Pārtikusī
sabiedrība, kuras daļa esam, ir sasniegusi tādu attīstības
pakāpi, kurā tās Ādama Smita definētās pamatvajadzības ir
viegli apmierināmas. Tādēļ rodas vēlme apmierināt augstākas
pakāpes vajadzības, vai arī pamatvajadzības augstākā
kvalitātes pakāpē. Par to liecina tādu kustību kā Slow Food un
Slow Fashion attīstība, kas pretnostata sevi Fast food un Fast
Fashion industrijām. Mākslas tirgū ir vērojams pieprasījuma
pieaugums pēc mākslas ar augstāku pievienoto materiālo
vērtību. Tādas mākslas, kuras radīšanai ir nepieciešamas
augsta līmeņa prasmes. Tēlniecībā aizvien vairāk sāk
parādīties reālistiskas figurālas kompozīcijas. Interpretējot
mākslas virzienu attīstību, izmantojot uzņēmuma attīstības
ciklu modeli, tas norāda uz laikmetīgās mākslas brieduma
posmu un tā norieta sākumu, kas loģiski liek uzdot jautājumu
„Kas būs tālāk?”.

Uz šo jautājumu centīšos rast atbildes, izmantojot savu
māksliniecisko praksi. Pētījumā analizēju savu darbu

radīšanas procesu, metodes un arī pašus darbus un sabiedrības reakciju uz tiem. Mana
mākslinieciskā prakse būs pētījuma eksperiments. Tēlniecība, it sevišķi monumentālā, ir
laikietilpīgs process, un vidēji pie katra darba ir niepieciešams strādāt no 3 mēnešiem līdz
gadam, tādējādi katrs nākamais darbs rodas ar noteiktu laika starpību, un veidojas loģiska un
novērojama attīstība, kas ļauj izdarīt secinājumus par tendenci.

Mana darba secinājumi ļaus ne tikai labāk izparst laikmetīgās figurālās tēlniecības radīšanas
procesus un socioekonomisko faktoru ietekmi uz to, bet arī ļaus veidot minējumus par
tēlniecības attīstības iespējamajiem virzieniem.

PĒTA LATVIJAS KULTŪRAS AKADĒMIJAS
PROFESIONĀLĀS DOKTORANTŪRAS
STUDENTI

Ivo Briedis, Latvijas Dramaturga lomas un iespējas
Kultūras akadēmija laikmetīgajā teātrī

Kopš pagājušā gadsimta programmatiskajiem pavērsieniem
– Rolāna Barta pasludinātās Autora nāves un tā saucamā
performatīvā pagrieziena 70. gados – teātris ļoti ir mainījies.
Šobrīd izskatās, ka teātris tiecas uz visām pusēm, viss šķiet
interesanti, viss šķiet attīstība. Tomēr vārda “dramaturgs”
piepildījums līdz ar to ir kļuvis izplūdušāks. Kāda ir
dramaturga loma šobrīd? Tas ietver arī termonoloģijas
problēmas un arī jautājumu par teksta lomu – kas šobrīd
ir dramaturģisks teksts? Kur un vai šajā attīstībā ir vieta arī
dramaturgu pašaktualizācijas vektoram, kurā dramaturgs
ir gan autors, gan māksliniecisks tēls, gan arī šo attiecību
vērotājs jeb pētnieks. Uz šiem jautājumiem centīšos
atbildēt, izmantojot savu māksliniecisko praksi, kā viena
puse būs pabeigtā mākslas darbā balstīts pētījums un
otra – ilgākā pētījumā balstīts mākslas eksperiments. Bet
galvenais jautājums vai teorētiskajam pētījumam var piešķirt
tādu dizainu jeb dramaturģisko struktūru, kas var kļūt par
piedzīvojumiem pilnu ceļojumu, lai tā galveno varoni –
doktorantu – novestu pie jaunām atklāsmēm, secinājumiem
un darba metodēm.

77

STARPTAUTISKĀ ZINĀTNISKĀ
KONFERENCE

“KULTŪRAS KRUSTPUNKTI XV”
DARBS TEMATISKAJĀS SEKCIJĀS

STARPKULTŪRU
KOMUNIKĀCIJA UN
VALODAS NOZĪME KULTŪRĀ

Laila Niedre Kultūru saskarsmes
Dr.art., Latvijas attēlojums Sabines Ebertas
Kultūras akadēmija vēsturisko romānu ciklā
„Zobens un kronis“

Vācu žurnāliste un vēsturisko romānu autore Sabine
Eberta 2017. gadā aizsāka publicēt vēsturisko romānu
ciklu „Zobens un kronis“ (Schwert und Krone), kura piektā,
noslēdzošā, grāmata iznāca 2020. gadā. Romānu cikla
darbība aizsākas 1137. gadā, kad mirst vācu karalis, Svētās
Romas impērijas imperators Lotārs III, un Švābijas hercoga
dēls piecpadsmitgadīgais dēls Fridrihs, vēlākais karalis
un imperators Fridrihs Barbarosa, vēl tikai sapņo par
slavu un varu. Darbība beidzas 1181. gadā, kad valdnieks
Fridrihs pieņem smagu lēmumu. Taču S. Ebertas mērķis,
autores vārdiem runājot, nav bijis „uzcelt pieminekli kādam
valdniekam“.

Tā ir plaša laikmeta panorāma, tie ir dažādās balsīs vēstīti
stāsti par dzīvi pilīs, pilsētās un ciematos gan vācu, gan
itāļu, gan slāvu zemēs. Vācu zemes robežojas ar dāņu,
rietumslāvu un itāļu apdzīvotām teritorijām, vācu bruņinieki
dodas svētceļojumos uz Svēto zemi, dinastiju stiprināšanai
tiek slēgtas laulības ar franču un angļu karaļnamu atvasēm.
Kultūru saskarsmi tajā laikā raksturo centieni paplašināt
teritorijas un papildināt bagātības.

S. Eberta kā neitrāla vērotāja apraksta gan kultūru atšķirības,
gan valdnieku un karavadoņu atklātos un slēptos centienus.
Rakstniece ar simpātiju liek ieskanēties arī divu kultūru
vidutāju – tulku – balsīm, atklājot, kādas smagas izvēles
priekšā atrodas šie cilvēki, kad cīnās jūtas un prāts.

Referātā aplūkots kultūru raksturojums un analizēta tulku,
Šauenburgas un Holšteinas grāfa Adolfa II un Stefano, tēlu
attīstība.

80

Rozīte Katrīna Spīča Latviešu un vāciešu
Mg.art., Latvijas starpkultūru komunikācijas
Kultūras akadēmija analīze: Latvijas folkloras
izrāžu piemērs

Darba tēma “Latviešu un vāciešu starpkultūru komunikācijas
analīze: Latvijas folkloras izrāžu piemērs” ir aktuāla, jo
latviešu un vāciešu veiksmīga savstarpējā komunikācija ir
būtiska turpmākas sadarbības ar vāciešiem veicināšanai.
Gadu no gada tūristu skaits no Vācijas Latvijā ir bijis augošs,
taču Covid-19 pandēmijas dēļ ir samazinājies. Saskarsmē ar
vāciešiem, nākas ņemt vērā sekas, kuras dažādu etnicitātes
simbolisko elementu uztverē ir atstājuši abi pasaules kari.
Savukārt arī latviešiem tā ir daudzu gadsimtu ilgā, vēsturiskā
pieredze saskarsmē ar vāciešiem.

Viens no veidiem, kā ļoti koncentrēti parādīt dažādus latviešu
etnicitātes simboliskos elementus vienkopus, ir latviešu
folkloras izrāde. Tā ir pasaulē aprobēta prakse, kurā īsā laikā
ārvalstu viesi tiek izklaidējošā veidā iepazīstināti ar tās valsts,
uz kuru viņi ir atbraukuši, tautas tradicionālo kultūru.

Pētījuma objekts ir latviešu un vāciešu starpkultūru
komunikācija un pētījuma priekšmets ir latviešu un vāciešu
starpkultūru komunikācija latviešu folkloras izrāžu norises
laikā. Pētījuma mērķis ir analizēt latviešu un vāciešu
starpkultūru komunikāciju latviešu folkloras izrādēs.

Darba mērķa sasniegšanai ir izvirzīti sekojoši uzdevumi: (1)
noskaidrot latviešu un vāciešu starpkultūru komunikācijas
teorētiskos aspektus; (2) apkopot un raksturot latviešu
folkloras izrādē lietotos latviešu etnicitātes simboliskos
elementus; (3) analizēt latviešu etnicitātes simbolisko
elementu lietojuma latviešu folkloras izrādē problemātiku.
Darbā lietotās pētījuma metodes: literatūras referatīva
analīze, novērošanas metode, ekspertu aptaujas. Pētījuma
periods ir no 2009. gada līdz 2021.gadam.

81

Māra Simons Diaspora diasporā? Latvijas
Mg.art., Latvijas krievvalodīgo identitātes
Kultūras akadēmija specifika Zviedrijā

Referātā tiek aplūkota Latvijas krievvalodīgo identitātes un
piederības veidošanās specifika, tiem dzīvojot Latvijā un
vēlāk pārceļoties uz dzīvi Zviedrijā. Autore meklē atbildes
uz jautājumiem – kā mainījusies piederības sajūta, dzīvojot
diasporā un vai Latvijas krievvalodīgo identitātei Zviedrijā
piemīt īpašie piederības marķieri?

Impēriju un valstu sabrukums ne vienmēr nozīmē vēstures
beigas. Tā eksistē blakus vēl daudzus gadus pēc tam dažādās
formās un ietvaros. Padomju Savienības sabrukuma rezultātā
Latvijā izveidojās divas savstarpēji nošķirtas kopienas,
kuras nereti eksistēja divās atšķirīgās un paralēlās kultūras
realitātēs – krievvalodīgo un latviešu. Kolektīvās atmiņas
nospiedumi un naratīvi veidojuši kopienu uztveri un identitāti.

Referāts balstīts pētījumā, kas veikts Zviedrijā, intervējot
krievvalodīgos no Latvijas. Pētījuma rezultāti atklāj, ka
atšķirīgie naratīvi par vēstures interpretāciju ir jūtīga tēma,
kas gan nereti tiek caurskatīta atkārtoti, dzīvojot ārzemēs.
Intervijās noskaidrots, ka krievvalodīgie no Latvijas jūt
piederību Latvijai, nejūtot saikni ar Krieviju, un drīzāk nevēlas
tikt uzskatīti par krieviem, bet par krievvalodīgajiem no
Latvijas. Vairāki intervējamie kā aizvainojošu atzīmē Latvijas
pilsonības jautājumu un tās iegūšanas procesu, kā arī
pretrunīgi vērtē valsts valodas lietojumu skolās Latvijā.
Referātā aplūkots, kā intervējamie paši definē savu identitāti
pašlaik, dzīvojot Zviedrijā, kā arī tiek analizēti intervējamo
identitifikācijas marķieri.

82

Elīna Strode Buketas Uzuneras romāns
Mg, Latvijas Universitāte “Dafnes šamanes piedzīvojumi.
Ūdens” kā turku mitoloģijas
kultūras vēstījums

Buketa Uzunera ir viena no pirmajiem turku literātiem, kas
izmanto turku mitoloģiskos elementus, savā tetraloģijā
“Uyumsuz Defne Kaman’ın Maceraları” (“Dafnes šamanes
piedzīvojumi”), tādejādi ne tikai pievēršoties ekokritikai un
uzsverot dabas nozīmību cilvēku dzīvēs, bet arī raisot pašu
turku lasītāju interesi par savu mitoloģiju un pirms islāma
periodu. Viņas romānu sērijā “Su” (“Ūdens”), “Toprak” (“Zeme”)
un “Hava” (“Gaiss”) galvenā varone ir žurnāliste Dafne Kamana.
Jaunā sieviete ir ieinteresēta aizsargājamo sugu aizsardzībā
un glābšanā. Žurnālistes profesija ļauj viņai veikt dažādus
pētījumus par šādām situācijām un meklēt risinājumus,
viņa iestājas ne tikai par dzīvo būtņu aizsardzību, bet arī par
vēsturiskajiem artefaktiem, kultūras un mākslas mantojumu.

Jevgeņija Frīdvalde Kultūras mantojuma loma
Bc.art., Latvijas svešvalodu apguvē
Kultūras akadēmija
Mantojums atspoguļo katrai kultūrai piemītošo unikālo
domāšanas veidu un vērtību sistēmu, un nereti veido pamatu
starpkultūru dialoga veidošanai (Deardorff, 2020). Šī dialoga
nepieciešamību un nozīmīgumu konfliktu risināšanā, globālo
krīžu u.c. izaicinājumu pārvarēšanā uzsver gan starpvaldību
institūcijas, gan kultūras un lingvistikas pētnieki. Ikviena
dialoga pamatā ir valoda – viens no spēcīgākajiem un reizē
neviennozīmīgākajiem komunikācijas rīkiem – ar kuras
palīdzību mēs ne tikai nododam informāciju, bet arī nosakam
un veidojam savu identitāti, izzinām savu vēsturi un kultūras
vērtības (UNESCO, 2019). Apgūstot citas valodas, mums
atklājas citas mūsu pašu identitātes, vērtures un kultūras
vērtību šķautnes. Valodai piemītošās spējas nodot citiem ne
tikai ziņojumus, bet arī vērtības, nozīmes apzināšanos
20. gadsimta 2. pusē iezīmē sociokulturālās perspektīvas
lomas svešvalodu apguvē nonākšanu vairāku
starpdisciplināro pētījumu uzmanības centrā (Austin, 1955;
Schimann, 1978; Ochs, Schieffelin, 1984).

83

Referāts sniegs ieskatu valodas mācīšanas un apguves teorijās, kas aptver sociokulturālā
konteksta iekļaušanas svešvalodas apguvē nozīmi, uz to raugoties no intrapersonālās
un interpersonālās perspektīvas. Balstoties teoriju analīzē gūtajās atziņās, tas pamatos
sociokulturālā konteksta piemērošanas svešvalodas apguvē nepieciešamību, un ar piemēriem
ilustrēs, kā kultūras mantojums var kļūt par resursu sociokulturālā konteksta piešķiršanai
svešvalodas mācīšanā un apguvē, lai tā veicinātu ne tikai verbālo starpkultūru komunikāciju,
bet arī valodu un kultūru daudzveidības saglabāšanu, toleranci un iecietību, kā arī mazinātu
spriedzi starptautisko konfliktu situācijās, apzinoties katras kultūras unikālās vērtības kā mūsu
– cilvēces – kopīgās.

Aiga Veckalne Raidierakstu nozīme valodas
MBA, Ventspils attīstībā un to izmantošana
Augstskola darbā ar studentiem

Referāta mērķis ir sniegt vispārīgu ieskatu raidierakstu
vēsturē un mūsdienu aktualitātes, uzsvērt to nozīmi valodas
attīstībā, parādīt to izmantošanu darbā ar studentiem
un rosināt interesi par tiem. Saskaņā ar raidierakstu
producēšanas uzņēmuma “Podcast Insights” sniegto
informāciju pasaulē ir vairāk nekā 850 000 raidierakstu, un
arvien palielinās to klausītāju skaits arī Latvijā. Kā svarīgākos
raidierakstu klausīšanās ieguvumus parasti norāda to ērto
lietošanu, tematisko daudzveidību un iespēju izglītoties. To
klausīšanās arī uzlabo valodas prasmes – gan klausīšanos,
gan runāšanu, gan arī vārdu krājumu, turklāt raidierakstu
veidošana latviešu valodā veicina arī valodas lietošanu un
attīstību.

Īpaši svarīga ir raidierakstu pieejamība un to audiovizualitāte:
raidieraksti intensīvi rosina iztēli, atjauno un veicina
mutvārdu stāstniecības popularitāti. Tie palīdz izvairīties
no aizspriedumiem, cenzūras un citiem ierobežojumiem
(piemēram, laika), kas var ietekmēt sabiedrisko vai
komercmediju darbību, un milzīgais raidierakstu daudzums
pasaulē nodrošina, ka var atrast vairāk nekā divus vai trīs
skatpunktus par jebkuru tematu.

84

Inesa Šeškauskienė Events in Ukraine through the
Dr.philol., Vilnius eyes of personified Russia,
University Ukraine, Lithuania and the
EU: Whose view is the most
Jurga Cibulskienė objective?
Dr.philol., Vilnius
University The Ukrainian crisis which started in 2014 when Russia
invaded Crimea has been in the focus of attention of many
countries and accounted for in their mass media. Such
politically contested events very often are described not only
as a series of events but also through a certain evaluative
perspective, or attitude, especially when employing
personification, a major type of metaphor (see, for example,
Charteris-Black 2014; Hart 2014; Musolff 2016).

This investigation is based on a corpus of opinion articles
of over 100,000 words collected from Lithuanian media
and aims at identifying the role of personifying Ukraine,
Russia, the European Union and Lithuania. The methodology
of research relies on the Critical Metaphor Analysis (CMA,
Charteris-Black 2004) and includes three steps:
(1) using topic-specific keywords and an adapted metaphor
identification procedure (MIPVU, Steen et al. 2010), (2)
identifying cognitive metaphorical scenarios (Musolff 2016),
and (3) identifying a rhetorical perspective communicating
attitudes and emotions towards the events. The methodology
also includes the identification of cognitive metaphorical
scenarios.

The results suggest that Ukraine and Russia eventually
emerge as the two most prominent parties, whereas
the other two, Lithuania and Europe, or EU, mostly act
as mediators and observant participants of much less
prominence. If Ukraine is characterised as a fearless fighter
and at the same time as a human being who is suffering and
sad, sometimes unable to make decisions, Russia emerges as
ruthless and deceitful, seeking to have an upper hand in any
situation.

85

References
Charteris-Black, J. (2004). Corpus approaches to critical metaphor analysis. London: Palgrave
Macmillan.
Charteris-Black, J. (2014). Analysing political speeches: Rhetoric, discourse and metaphor.
Basingstoke: Palgrave Macmillan.
Hart, C. (2014). Discourse, grammar and ideology. Functional and cognitive perspectives.
London: Bloomsbury.
Musolff, A. (2016). Political metaphor analysis: Discourse and scenarios. London: Bloomsbury.
Steen, G., Dorst, A., Herrmann, B., Kaal, A., Krennmayr, T., & Pasma, T. (2010). A method for
linguistic metaphor identification. Amsterdam/Philadelphia: John Benjamins.

Anita Načisčione Allusion to figurative thought
Dr.philol., Latvijas in discourse: A cognitive study
Kultūras akadēmija
My aim is to explore the benefits of a cognitive stylistic
86 approach to the stylistic pattern of allusion, and analyse its
creative instantiations in verbal and multimodal discourse.
How does allusion interact with other stylistic patterns in
conveying an implicit reference to a figurative thought and
securing its development in creative use?

Theoretical conclusions are drawn, applying the tenets of
cognitive linguistics about figurative thought and language
(Lakoff and Turner 1989; Gibbs 1994; Kövecses 2005). I have
applied the method of critical metaphor analysis (Charteris-
Black 2014) of my empirical material, which I have chosen
from my own collection of creative use of phraseological
units in discourse.

Allusion is a cognitive challenge when it is not just an implied
reference to historical, mythological, cultural, social or
political phenomena and events but when it serves to convey
an extended figurative thought. Allusion reflects a figurative
mode of thinking, which is “a fundamental characteristic of
the human mind” (Gibbs, 1994: 17).

Perception, recognition, comprehension and identification
of figurative thought are cognitive faculties of the mind.
These are mental processes, which enable people not only
to appreciate creative stylistic use but also to create a novel
figurative instantiation.

The theoretical points are illustrated by verbal and multimodal case studies of the stylistic use
of allusion. Its identification and analysis call for imagination and associative thinking. E.g.
The plot concerns another needle lost in another haystack and our young hero has to find it
before the rocket goes up. (ODEI: 397).

Disambiguation is effected when the base form of the phraseological unit to look for a needle
in a haystack is retrieved from long-term memory.

Instantiation of allusion encompasses other stylistic patterns, which contribute to the
development of figurative meaning: metaphor, extended metaphor, metonymy, pun and others.
A figurative discourse turns into an intricate web of figurative strands. Allusion creates a
figurative space of its own.

Keywords: cognitive stylistics, allusion, phraseological unit, cognitive faculties, multimodal
discourse

Culture shock in a fantasy
world: Humour and irony

Elīna Veinberga The TV miniseries “The 10th Kingdom” was created by British
Dr.art., Latvijas screenwriter, director, and playwright Simon Moore exploring
Kultūras akadēmija the idea of what could happen after “they lived happily
ever after”. Such a task can hardly be accomplished without
humour and irony.

The first episode opens with a narration by one of the main
characters Virginia Lewis “My name is Virginia and I live on
the edge of the forest. Well, kind of. My dad’s a janitor. That’s
how we got to have an apartment on the edge of Central
Park. And you might think that the fact that I still live with
my dad is a bit sad and ... Well, you might be right. But, I
don’t know, I’m all he’s got really, and I’m sort of permanently
between boyfriends at the moment. So, you know, I’m just a
waitress at the grill on the park, but one day I’m going to find
a partner and open a restaurant of my own. All I need is a
good man who’s interested in food.”

The text “I’m sort of permanently between boyfriends at the
moment” is an obvious case of irony as it means that Virginia
never has a relationship. The juxtaposition of “permanently”
and “at the moment” can be identified as an oxymoron
or paradox when the meanings are apparently self-
contradictory. Her wish for “a good man who’s interested in

87

food” is a contextual irony. This wish almost literally comes true when she meets a man named
Wolf who initially desires to eat her before he falls in love.
Virginia and her father travel to a fantasy world called The Nine Kingdoms where they
experience quite a culture shock as they find themselves in a world of the Brothers Grimm
fairy tales in a rather medieval setting.
Culture shock is usually understood as a feeling of confusion felt by someone visiting a
country or place that they do not know, facing a culture with customs that are not familiar to
them.

The research tools of cognitive linguistics and stylistics are used to analyse verbal and visual
occurrences of humour and irony.

Keywords: cognitive stylistics, metaphor, irony, phraseological unit

Ingrida Kleinhofa The Intercultural Identity
MA, Latvijas Universitāte Negotiation Process of Arab
Emigration Writers: The Role
of Language Choice

Arab emigration literature is written not only in Arabic, but
also in English, French, and other languages. While second--
generation immigrants most often lack proficiency in Literary
Arabic, first-generation immigrant writers, who usually retain
their Arabic language skills and master one or two foreign
languages, have a wider range of languages that they are
able to use as their creative medium, adapting their choice
to the message and intended audience of each literary work.
On one hand, writing in Arabic reinforces their Arab identity,
creates a strong bond with Arab mainstream society and
diaspora, as well as offers refuge from homesickness. On
the other hand, writing in English or French enables them to
present themselves to the mainstream community of their
new homeland, to defend their stance, or to negotiate their
hybrid or hyphenated identity. The present study explores
language choices of Arab emigration writers, focusing on the
role of language in identity negotiation across cultures and
communities: Tayeb Salih, Hanan al-Shaykh, and Miral al-
Tahawy as Arab emigration writers who have chosen Arabic
as their creative medium; Ameen Rihani, Salom Rizk, Edward
Said, and Fay Afaf Kanafani as Arab emigration writers who
write in English; and, finally, Assia Djebar, Tahar Ben Jelloun,
and Amin Maalouf as Francophone Arab emigration writers.

88

KULTŪRAS MANTOJUMS:
AKTUĀLIE JAUNATKLĀJUMI
UN JAUNATKLĀTĀS
AKTUALITĀTES

Elīna Vikmane Pandēmijas laikā ieviesto
Mg.sc.pol., Latvijas digitālo tehnoloģiju prioritātes
Kultūras akadēmija un loma muzeju sociālās
ilgtspējas stiprināšanā Latvijā
90
COVID19 pandēmijas radītie ierobežojumi muzeju funkciju
izpildē un tiem sekojošie valstu un starptautisko organizāciju
finanšu ieguldījumi ir būtiski veicinājuši digitālo tehnoloģiju
strauju ieviešanu muzejos visā pasaulē. Digitālās inovācijas,
apvienojot aktorus, struktūras, prakses un vērtības, var
atbalstīt jaunu procesu, pakalpojumu, platformu un attīstības
modeļu izveidi (Hjalager, 2013), kas var būtiski ietekmēt
apmeklētāju pieredzi muzejos (Babu & Subramoniam, 2016).
Digitālo tehnoloģiju attīstība spēlējusi būtisku lomu sociālās
un kultūras ilgtspējas attīstībā (Zacher, 2017), sniedzot
iespējas saglabāt kultūru, iedrošinot gūt jaunas prasmes vai
sasniedzot mazaizsargātās sabiedrības grupas, tā novēršot
izslēdzošas prakses (Weber & Zink, 2014), radot individuāli
pielāgotu pieredzi (Hjalager & Nordin, 2011; Dello Pesce
et al., 2019; Navarrete, 2019), palīdzot iesaistīt auditoriju,
palielināt pieejamību, attīstīt jaunus mārketinga veidus, radīt
sadarbības tīklus, kļūstot vairāk sabiedrības vai kopienu
orientēti vai iekļaujošāki (Camarero & Garrido, 2012; Cerquetti,
2016; Solima et al., 2016).

Pētījuma mērķis ir analizēt pandēmijas laikā ieviesto digitālo
tehnoloģiju daudzveidību un prioritātes Latvijas muzejos
un to lomu ilgtspējīgas darbības stiprināšanā. Pētījuma
uzdevumi ir: (1) kritiski analizēt teorētiskās pieejas, kas skar
digitālo tehnoloģiju lomu ilgtspējīgas attīstības koncepta
ietvaros muzeju jomā; (2) identificēt pandēmijas laika
digitālās prioritātes muzeju nozarē Latvijā; (3) kritiski analizēt
ieviesto digitālo tehnoloģiju lomu muzeju sociālās ilgtspējas
stiprināšanā.

Referāts atklāj reprezentatīvas Latvijas muzeju nozares
(N=102) aptaujas sākotnējos rezultātus. Iegūtie dati (2021)
identificē muzejus – inovāciju līderus, muzeju atšķirīgās
pieejas digitālo tehnoloģiju prioritāšu izvēlē un to lomu
sociālās ilgtspējas veicināšanā muzeju nozarē.

Projekta īstenošana atbalstīta LKA Zinātniskās pētniecība centra 2021. gada grantu konkursā
“Zinātniskās darbības attīstība Latvijas Kultūras akadēmijā”

Kaspars Zaltāns RSU Anatomijas muzejs
Bc.hist., RSU Anatomijas – vēsturiska kolekcija ar
muzejs mūsdienīgu pieeju

Muzeja pamatā ir pirmā anatomijas mācību kolekcija Latvijā,
kas izveidota anatomikumā 20. gadsimta 20.–30. gados.
Atrazdamās anatomikumā, kolekcija ir bijusi neatņemama
Latvijas ārstu izglītības daļa 100 gadu garumā. Savukārt
pašlaik muzejs ir atvērts visiem. Ikviens ir aicināts ieskatīties
tajā, ko parasti redz tikai anatoms vai ķirurgs, un iepazīt
cilvēku ķermeņu dažādību. Skeleti, embriji, kauli, ķermeņa
daļas un orgāni – to uzbūve un variācijas slimībā un veselībā.
Te viss ir pa īstam!

RSU Anatomijas muzeja kolekcija sastāv no vairākiem
tūkstošiem dažādu un neparastu objektu – cilvēka normālās
un patoloģiskās anatomijas preparātiem, embrioloģijas,
teratoloģijas (iedzimtās anomālijas), salīdzinošās anatomijas
preparātiem, kā arī plaša antropoloģiskā materiāla, kas iegūts
izrakumos un ekspedīcijās 20. gadsimta 20.–30. gados.

Kristīne Milere Latvijas Nacionālā mākslas
Mg.art., Latvijas muzeja Āzijas mākslas
Nacionālais mākslas kolekcijas dekolonizācija. Vai
muzejs / Mākslas muzejs tā ir nepieciešama?
RĪGAS BIRŽA
Pēdējos gadus muzeju nozarē aizvien aktuālāks kļuvis
dekolonizācijas jautājums, taču dominē uzskats, ka tā ir
attiecināma tikai uz valstīm, kas savā laikā bijušas impērijas
vai saistītas ar koloniālismu. Vai tiešām tas tā ir? Vai tomēr
dekolonizācijas jautājums būtu jārisina arī Latvijas muzeju
ekspozīcijās un kolekcijās?

Muzeju dekolonizācija nav tikai koloniālās pagātnes atzīšana
un priekšmetu repatriācija, tā ir arī dažādu perspektīvu
parādīšana, muzeju kolekciju un to naratīvu daudzveidīga

91

interpretācija, dažādu kopienu iesaiste muzeja darbā vai pat muzeju kultūras, struktūras un
prakses mainīšana kopumā, jo muzejs pēc tā būtības ir imperiālisma un koloniālisma produkts.

Referāta autore pievērsīsies tiem dekolonizācijas aspektiem, kas ir būtiski tieši Latvijas muzeju
kontekstā, kā piemēru izmantojot Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Āzijas mākslas kolekciju,
kas eksponēta Mākslas muzeja RĪGAS BIRŽA pastāvīgajā ekspozīcijā, un kur aplūkojami Ķīnas,
Japānas, Indijas un Dienvidaustrumāzijas mākslas priekšmeti.

Plašāk tiks analizēti divi piemēri. Sākot ar 2020. gadu, autore Mākslas muzejā RĪGAS BIRŽA
Āzijas mākslas galerijā aizsāka izstāžu ciklu “Āzijas mākslas stāsti”, kas pievēršas plašākai
kolekcijas priekšmetu kontekstualizācijai, bet 2022. gadā muzejā plānota Indijas mākslas
izstāde, kuras veidošanā no dekolonizācijas nav iespējams izvairīties un arī nevajadzētu. Kā
šie divi projekti attīstīsies un, kas būtu jāņem vērā to realizācijā? Kā pētīt un veidot izstādes un
ekspozīcijas. Kā dekolonizācija varētu parādīties muzeja praksē?

Diāna Popova Izaicinājumi tumšā mantojuma
Mg.hum., Latvijas interpretācijā jauniešu
Kultūras akadēmija auditorijai

Tumšais mantojums (dark heritage) ietver liecības un
piemiņu par traģiskiem, nežēlīgiem un vardarbīgiem
notikumiem pagātnē. Atmiņu institūcijas, piemēram, muzeji
vai memoriāli, kas veltīti šādu notikumu komemorācijai
un sabiedrības izglītošanai, saskaras ar jautājumu, kā
sasniegt jauniešu auditoriju, un kā interpretēt šādus nereti
sāpīgus un neērtus vēsturiskus notikumus. Sevišķi būtisks
jautājums ir par t.s. “digitālās paaudzes” sasniegšanu un
uzrunāšanu, kā arī atmiņas institūciju spēju mainīties līdzi
digitālajām tehnoloģijām un komunikācijas veidiem, kas
aktuāli jaunajai paaudzei. Jauniešu attieksme un izpratne
par tumšo mantojumu, kā arī rīcībspēja veidot pašiem savas
interpretācijas par to, iet roku rokā ar digitālā laikmeta
iespējām un riskiem.

Šis referāts būs veltīts jautājumiem par to, ar kādiem
izaicinājumiem saskaras tumšā mantojuma institūcijas, lai
sasniegtu jauniešu auditorijas un nodotu tām savu vēstījumu,
kā arī tiks identificēti piemēri, kas liecina par inovāciju un
digitālo tehnoloģiju nozīmi tumšā mantojuma interpretācijā.

92

Indra Tuņa Kultūras mantojums un
Dipl.ing.chem., materiālzinātne. Materiālu
Mg.sc.chem., Latvijas izpēte, tās izmantošanas
Nacionālais vēstures iespējas un jaunākās
muzejs tendences.

Aigars Pilenieks, Latvijas Kultūras mantojuma saglabāšana nākamajām paaudzēm vairs
Restauratoru biedrība, nav jāapspriež. Mūsdienu iespējas un zināšanas pieprasa
brīvpētnieks ne tikai materiālā mantojuma uzkrāšanu un glabāšanu, bet
gan augstvērtīgu, uz zināšanām un izpratni par materiāliem
balstītu kvalitatīvu saglabāšanu nākamajām paaudzēt
pēc iespējas oriģinālā stāvoklī. Pasaules prakse liecina,
ka eksakto zinātņu pielietošana materiālā mantojuma
saglabāšanas procesā var būt nozīmīgs atbalsts, kas ļauj
izvairīties no straujas materiālu novecošanas un sabrukšanas.
Šodien pieejamās materiālzinātnes zināšanas un iespējas
sniedz vērtīgu atbalstu šādu procesu nodrošināšanai, ļaujot
izvēlēties atbilstīgākās restaurācijas metodes un glabāšanas
apstākļus.

Vēsturisku krēslu izpētes un
restaurācijas rezultāts:
no sadzīvē izmantojamas lietas
līdz muzeja eksponātam

2018. gadā kāda privātpersona izteica vēlmi restaurēt no
vecākiem mantotus, ikdienā izmantotus krēslus ar dažādiem
bojājumiem. Uzņemoties šo darbu, jau sākotnēji bija skaidrs,
ka krēslu dizaina jeb meta autors varētu būt kāds no Latvijas
pirmās brīvvalsts laika tautiskā jeb nacionālā romantisma
stila pārstāvjiem, piemēram, Jūlijs Madernieks. Tomēr, sākot
pētīt pieejamo informāciju un iedziļinoties krēslu uzbūvē
un tehnoloģiskajos risinājumos, tika noskaidrots, ka krēslu
dizaina autors ir Pauls Rūdolfs Rubis – daiļamatnieks,
par kuru ir diezgan maz informācijas, bet kura veikums ir
pietiekami apjomīgs, diemžēl mūsdienās nav pilnībā apzināts
un ir maz pētīts un popularizēts.

Krēslu izpētē būtiska izrādījās vēsturiska fotogrāfija, kurā
redzams ~1928. gada Ministru kabineta sēžu zāles (tajā laikā
atradās Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā 3, tagadējā Ārlietu

93

ministrijas ēkā) interjers ar mēbeļu iekārtu. Fotogrāfijā redzams, ka iekārta sastāvējusi no
tautiskā stilā ieturēta liela sanāksmju galda, Ministru prezidenta krēsla ar Latvijas Republikas
ģērboni, kā arī vismaz 30 vienādiem krēsliem, kas paredzēti ministriem un citām personām. Divi
no šiem krēsliem bija tie, kas nonāca restaurācijā un rosināja meklēt un noskaidrot arī pārējo
krēslu pašreizējo atrašanās vietu.

Izpētes rezultātā ir apzināti vismaz vienpadsmit krēsli, kas šobrīd atrodas dažādās vietās – gan
muzejos, gan privātpersonu īpašumā, tāpat arī izpētīta informācija par to metu autoru P.R.Rubi
– radošu personību, augsta ranga ierēdni, kā arī viņa īpašo ieguldījumu daiļamatniecībā
un interjera dizainā, kā arī tam laikam progresīvo un cilvēcīgo pieeju ieslodzīto personu
resocializācijā.

Restaurētie krēsli, mainot īpašnieku, šobrīd atrodas to izgatavošanas vietā Rīgas
Centrālcietumā, muzejā, taču vēlāk nonāks Ieslodzījuma vietu pārvaldes muzejā, ko paredzēts
izvietot topošajā Mācību centrā. Līdz ar to arī nākamajām paaudzēm saglabāsies stāsts gan par
krēslu dizaina autoru, īpašajiem izgatavošanas apstākļiem un sākotnējo lietošanas mērķi, gan
arī par krēslu ceļojumu cauri gadu desmitiem un valsts iekārtu maiņām, kā arī to restaurāciju
pēc gandrīz 100 gadiem.

Māra Urtāne Vēsturiskās hidrotehniskās
PhD, Latvijas būves mūsdienu Viesītes/
Lauksaimniecības Biržu mežu ainavā
universitāte
Juris Urtāns 19. gadsimta beigās Baltijas mežu slapjajos novados notika
Dr. hist., Dr. habil. darbi, lai palielinātu koku pieaugumu un samazinātu izcirsto
art., Latvijas Kultūras koku transporta izmaksas. Tika ierīkotas grāvju sistēmas meža
akadēmija zemju nosusināšanai un koku pludināšanai nepieciešamo
kanālu būve. Gatavojoties 2021. gada Eiropas kultūras
94 mantojuma dienām ar tēmu “Transports”, 2021. gada pavasarī
apsekojām Biržupes grāvi, literatūrā sauktu par “Cara kanālu”
Viesītes mežos. Tika veikta arī foto fiksācija.

Uz dienvidiem no Viesītes ezera līdz Biržupes kanālam mežs
ir nosusināts ar regulāru grāvju tīklojumu. Ar 7 gariem ZD
virzienā orientētiem galvenajiem grāvjiem, starp kuriem AR
virzienā ir 9 mazāki šķērsgrāvji. Vietās ar nelielu reljefu grāvju
tīkls ir atbilstošs reljefam.

Maģistrālais kanāls ir ap 14 km garais Biržupes grāvis,
kas beidzas Podvāzes upītē, tā ietek Ziemeļsusejā, kas
ir Daugavas pieteka. Blakus kanālam ir ceļš, kurš nesen
rekonstrēts, saglabājot kanālu un tā būves. Podvāzei tuvākais

dambis atrodas pie Misupes mājām Kalna pagastā. Tas ir ap 3m augsts betona aizsprosts
grāvī, kurā redzamas gropes koka aizvaru ievietošanai, kā arī dzelzs mehānisma paliekas to
pacelšanai. Lejpus aizsprosta grāvī ir gara betonēta rene. Tās platums un augstums ir ap 2m.
Patlaban renes malas sagāzušās. Ap 100m augšpus dambja ir no lieliem, šķeltiem akmeņiem
mūrēts dambis, arī tajā ir gropes aizvariem, bet nav renes ūdens aizvadīšanai. Grāvis starp
abiem aizsprostiem ir platāks.

Ap 4km augšpus pa Biržupītes grāvi, Viesītes pagastā, redzams otrs dambju pāris, veidots
līdzīgi kā pirmais, bet labāk saglabājies. Vietām pie ietekas Biržupītes grāvī meža grāvju galos
ir saglabājušies betona vai akmens mūra aisprosti ar gropēm aizvariem. Ziņās par kanāla būvi
minēti 8 grāvji kanāla uzpildīšanai un 4 ūdens izvadīšanai no kanāla. Kanāla izmēri un būves
pārsteidzoši monumentāli meža ainavā, labi redzami ceļa malā, jo kanāla izmantošanai blakus
bija ceļš. Tomēr viss blīvi ieaudzis krūmos un lapu laikā būs praktiski nesaskatāms. Abpus
Biržupītes grāvim tagad atrodas 2 aizsargājamas purvu teritorijas.

Ilma Svilāne Lielzalves muiža – Sēlijas
Bc.paed., Sēļu klubs, kultūras mantojums
biedrība
Sēlija – mežu, lauku, purvu un tīrumu zeme, kur lielā
seno laiku greznība nav sniegusies un maz saglabājies
bagātu muižu centru, piļu vai lepnu māju ar iespaidīgiem
kultūrvēstures faktiem. 2009. gadā slēgtās Zalves
pamatskolas ēka, pamesta, nevienam nederīga un
neiekārojama, kas pirms 100 gadiem vēl bijusi Lielzalves
muižas kungu māja jeb Šuvalovu medību pils. Gadiem ejot,
ēka palēnām iet bojā. Izaicinājums un „neiespējamā misija”
– atgriezt ēku dzīvei. To esam nolēmuši un darām. Esam
ceļa sākumā, kad jāaptur bijušās pils fiziskā sabrukšana un
jāpārliecina sabiedrība par to, ka ēka jāglābj, jo tā vajadzīga
Zalves ciemam un Sēlijai kā kultūrvēstures mantojums.

Pārkāpt pāri nesapratnei, līdzjūtībai, pat neizprotošai
kritikai, – tādi ir pirmie gadi ceļā uz Lielzalves muižas
atdzimšanu. Padarīts nozīmīgs darbs – veikts arhitektoniski
mākslinieciskais novērtējums 2020. gadā un padziļināta ēkas
izpēte šogad, kas devusi kultūrvēsturisko novērtējumu. Tam
visam paralēli notiek telpu pakāpeniska tīrīšana, atbrīvošana
no salauztā, bojātā un traucējošā. Arī muižas parka kopšana
un pieskatīšana, senās muižas klēts iekļaušana vērtību skaitā
un gādāšana, lai atbrīvotu un iztaisnotu kungu mājas jumta
notekcaurules un pielabotu jumtu. Protams, arī kanalizācija,
ūdensvads, elektrība un minimāls siltums, vēdināšana

95

vecajām telpām, – viss nepieciešamais iespējai ēkā uzturēties un aicināt viesus.
Neatņemama muižas pastāvēšanas daļa ir ēkas nepieciešamības un iespēju rādīšana. Liela
un iespaidīga celtne ar bagātu vēsturi un daudzslāņainu kultūrvēsturi – jauns arhitektūras
piemineklis laukos. Šis iespēju ceļš uz mērķi „ēku izraut Laikam no zobiem” krustojas ar
šodienas realitātēm valstī, sabiedrībā un novadā.

Juris Urtāns Lielie akmeņi Latvijas
Dr. hist., Dr. habil. muižu parkos
art.,, Latvijas Kultūras
akadēmija Latvijā laika gaitā pastāvējušas ap 2000 muižu. Daudzās no
tām bija iekārtoti un uzturēti parki. 18.–19. gadsimtā ainavu
96 parku iekārtojumā savu vietu sāka ieņemt dažādi romantiski
tendēti mākslīgi veidojumi: paviljoni, dīķi ar saliņām un
tiltiņiem, obeliski, krusti, pieminekļi, akmens soli, mākslīgās
pilsdrupas un citi pseidomilitāri veidojumi, piemiņas akmeņi
zirgiem, mājdzīvniekiem u.c.

Viens no šādiem muižu parku elementiem ir bijuši un
joprojām ir lieli, pat milzīgi, laukakmeņi. Autora rīcībā ir dati
par Upesmuižas, Ezeres (Kurzeme), Arakstes (Vidzeme),
Gārsenes (Augšzeme), Salnavas, Varakļānu, Kameņecas
(Latgale) muižu parku lielajiem akmeņiem. Folklora liecina,
ka akmeņi uz parkiem esot īpaši atgādāti, kas dažkārt tā
varētu būt bijis, tomēr ticamāk, ka parks veidots pakārtojoties
lielajam akmenim. Akmeņi ir savdabīgi, daļa ar parka
veidošanas laikā iecirstiem uzrakstiem (Varakļāni, Ezere,
Kameņeca). Dažkārt akmeņos iecirsti soli sēdēšanai (Gārsene,
Upesmuiža). Daļai akmeņu, šķiet, jau pirms parka laika ir
bijusi kāda cita funkcija: kapellas vai krusta vieta (Kameņeca),
cita veida sakrālā (Kameņeca, Upesmuiža, Varakļāni),
memoriāla vai cita nozīme. Folklora par akmeņiem stāsta, kā
tie nonākuši parkos – akmens atvests, Velns nesis akmeni,
zem akmens noslēpta manta vai mītisks zobens, akmens
saistās ar romantisku mīlas stāstu. Var saprast, ka akmeņu
folklora nereti tikai pastarpināti ir saistīts ar muižas laiku. Par
akmeņu nozīmību un atpazīstamību liecina arī to nosaukumi:
Lielais, Mīlestības akmens.

Mūsdienās muižas parku lielie akmeņi un to folkloras vainags,
iekļaujas parka ainavā, uztur savdabīgu parka gaisotni un ir
nozīmīgi izziņas un tūrisma objekti.

Arheoloģiskā mantojuma
objekts īpašumā:
problemātika un risinājumi

Andris Kairišs Kultūrvēsturiskie un, tajā skaitā, arheoloģiskie objekti,
Mg.sc.soc., Bac.iur., Rīgas nodrošina iespējas apmierināt dažāda veida intereses,
Tehni s k ā univ er sit āt e piemēram, estētiskās, simboliskās, izglītojošas, pētnieciskas
un citas. Ne mazāk svarīgas ir arī ekonomiskas iespējas,
Irina Oļevska ko sniedz kultūras mantojuma objektu potenciāla attīstība.
LL.M., Diploma In Sociāli-ekonomiskas intereses un, tādējādi, arī mantojuma
Art Law, Māstrihtas objektu sniegtās iespējas, atkarībā no objekta kvalitātēm un
Universitāte nozīmes, skar daudzas ieinteresētās puses – to īpašniekus
(gan privātos, gan publiskos), vietējo kopienu, pētniekus,
tūristus, komersantus, masu medijus, mantojuma aizsardzības
iestādes u.c., kā arī sabiedrību kopumā.

Ir tomēr plaši atzīts, ka ieguldījumi kultūras mantojuma
objektos (t.sk. konservācija, atjaunošana, uzturēšana,
mārketings u.c.) mēdz pārsniegt to tiešo ekonomisko efektu
(tiešos ieņēmumus). Svarīgs ir valsts atbalsta aspekts
dažādās jomās, jo īpašumtiesības uz objektu, kuram ir
kultūras pieminekļa statuss, ne tikai palielina sociāli-
ekonomiskas iespējas, bet uzliek arī attiecīgus pienākumus
un saimnieciskā rakstura ierobežojumus. Tādējādi rodas
jautājumi: 1) vai nekustamais kultūras objekts reprezentē
iespējas vai nastu to īpašniekam? 2) no kā ir atkarīga kultūras
objekta attīstības iespēju efektīva izmantošana?

Prezentācijā, analizējot situāciju Latvijā, tiek izmantota
sociāli-ekonomiskās un juridiskās pieejas integrācija
pētāmajam jautājumam. Par piemēru ir paņemti
arheoloģiskie pieminekļi – vieni no daudzskaitlīgākajiem
un apdraudētākajiem pieminekļiem Latvijā. Prezentācija
sniedz gan teorētisko, gan praktisko ieskatu arheoloģiskā
mantojuma objektu potenciāla attīstības problemātikā un
iespējamos risinājumos. Tā ir balstīta autoru (A.Kairiša, PhD
oec. cand un I.Oļevskas, PhD iur. cand.) 2020.–2021.gadā
veiktajā izpētē.

97

Katriona Luīze Rožlapa Sinodes arhitekts Vladimirs
Mg.art., Latvijas Šervinskis un pareizticīgo
Mākslas akadēmija dievnamu celtniecības
renesanse
98
Latvijas arhitektūras un mākslas vēsturē līdz šim nepētīts ir
fakts par otro pareizticīgo baznīcas celtniecības uzplaukumu
1920. un 1930. gados. Pēkšņo, straujo būvniecības projektu
pieplūdumu sekmēja viens arhitekts – Vladimirs Šervinskis
(1894–1975). Arhibīskaps Jānis Pommers (1876–1934) jauno
arhitektu 1924. gadā, uzreiz pēc Arhitektūras fakultātes
absolvēšanas Rīgas Politehniskajā institūtā, uzaicina
kļūt par Latvijas pareizticīgās baznīcas Sinodes galveno
arhitektu. Gan šis fakts, gan Vladimira Šervinska strauji
augošā popularitāte kā veiksmīgam arhitektam, deva iespēju
divdesmit gadu laikā uzprojektēt un realizēt dzīvē vairāk kā
20 jaunus pareizticīgo dievnamus Latvijā. Arhitekts īstenoja
ražīgu karjeru ne tikai sakrālajā arhitektūrā, bet tostarp
saņēma pasūtījumus sabiedrisko ēku, īres namu un dzīvojamo
ēku jaunbūvēm.

Caur darbu Sinodē, arhitektam tika dota iespēja ne tikai
jaunradei, bet arī tas ļāva Vladimiram Šervinskim doties
apsekojumos, iepazīstot dažādus Latvijas un tuvējo valstu
pareizticīgos dievnamus, tādējādi smeļoties plašu iespaidu
žanru – no kura, savukārt, attīstot savu individuālo arhitekta
rokrakstu. Vladimirs Šervinskis sekmēja pārsteidzošu sakrālās
būvniecības uzplaukumu, to papildinot ar īpašu pietāti un
izpratni par arhitektūru. Arhitekts caur izpēti, iespaidiem
un jaunatklājumiem, realizēja savdabīgu arhitektoniski
māksliniecisko valodu, kuru Latvijas mākslas vēstures ainā
pārstāv tikai viņš pats. Vladimirs Šervinskis atskatījās uz
vēsturisko arhitektūru, tiecoties izzināt pareizticīgās baznīcas
senākās saknes. Viņa ekspedīcijas uz Krievijas ziemeļiem ļāva
atklāt senkrievu tautas mākslas tradīcijas. To pārnese, dažkārt
modifikācija, un modernizēšana atbilstoši tā laika būvniecības
praksei, sekmēja Vladimira Šervinska unikālā arhitektoniskā
rokraksta izveidi. Pareizticīgo dievnamu celtniecības straujais
uzplaukums un arhitekta Vladimira Šervinska savdabīgais
izteiksmes formāts ir fenomens Latvijas mākslas un
arhitektūras vēsturē, kas nepelnīti palicis nenovērtēts.

Ronalds Lūsis Restaurācijas nozares Latvijā
Mg.chem., Latvijas tagadne un nākotne
Restauratoru biedrība,
Latvijas Kultūras Referātā ir sniegts pārskats par esošo situāciju Latvijas
akadēmija, Rīgas Doma materiālā kultūras mantojuma saglabāšanā un nākotnes
pārvalde tendencēm: par praktiskajā restaurācijā strādājošo
restauratoru skaitu, to sadalījumu par nozarēm un vecuma
profiliem, lai saprastu, kurās restaurācijās nozarēs būs
sagaidāmas problēmas ar speciālistu trūkumu.

Aigars Liepiņš Kultūras izpausmju
Portāls upes.lv topogrāfija

Referāta mērķis parādīt iespējas, ko sniedz kartografēšanas
paņēmiens un strupceļi karšu pielietojumā. Cilvēka darbību
lielākā daļa ir atainojama kartēs. Sākot ar mutvārdu
mantojumā nosauktām vietām, līdz ikvienai mūsdienu
kultūras nozarei – glezniecībai un tēlniecībai, dzejai un
literatūrai, kino utt., kuras lielākā vai mazākā mērā saistītas ar
reālu vidi, vietām un to apzīmējošiem nosaukumiem. Pat, ja
konkrētais darbs nesatur tiešas norādes vietvārdu veidā, tad
ir vēl autora biogrāfija ar tās metadatu slāni. Arī mākslinieks
abstrakcionists un muziķis ir audzējis savu radošumu kādas
zemes vidē, konkrētās vietās, kuras ietekmējušas personības
izaugsmi. Izprašanai, kā tas notiek, nepietiek ar sausiem
biogrāfiskiem datiem bez kognitīvās sastāvdaļas.

Latviešu kultūras darbības izpausmju klāsts ir bagātīgs,
un uzkrātais materiāls katrā nozarē milzīgs. Cenšoties
izveidot vienotu ainu par kādu parādību, reizumis var apjukt
šķietami nesavietojamā apjomā. Rodas nepieciešamība pēc
daudzpusīgām zināšanām (no botānikas līdz ģeoloģijai), lai
noteiktu citu reāliju ietekmes un atbilstību faktiskajam. Ne
viss no uzkrātā ir izmantojams tiešā veidā dažādu iemeslu
dēļ, (pat pilskalnu pētniecības celmalauža E.Brastiņa
monogrāfiju shēmās ir vairāki neprecīzi vietvārdu pielietojuma

99

gadījumi). Taču, ja mērķis ir, piemēram, kāda kultūras procesa analīze sava laika reālā vidē, tad
nepieciešamība pēc precīzas ģeogrāfiskās izpratnes pastāv. Noteikti par “karti” nav dēvējami
plaši izplatītie atvērtā koda produkti (Google Map u.c.).

Reti kuram lietotājam, neatkarīgi no specialitātes, ienāks prātā, ka vispārīgās kartes var būt
maldinošas. Mūsdienu karšu pārlūku satura izvēle ir šķietami plaša. Taču konkrētas kartes
satura veidošanās lietotājam ir apslēpta, tai ir sava priekšvēsture. Neatbilstības ir viegli
skaidrojamas; objektīvi vide mainījusies vienmēr, kas gan notiek arvien straujāk – “karte noveco
tās tapšanas laikā”. To apzinoties saprotam, ka uzlabots autoceļš vai mainīts upes tecējums
apkārt kalnam jānolasa materiāla izdošanas gadā. Taču vietu nosaukumi, toponīmi nemainās
īsā laikā, un tiem piemītošo tradīciju raksturo konservatīvisms.

Tradicionālā apģērba
pētniecības un rekonstrukcijas
problēmas: ieskats Latgales
zeķu izpētē

Ieva Pīgozne, Pētot apģērba attīstību Latgalē 19. gadsimtā, viens no
Dr.art., Latvijas pētnieka izaicinājumiem ir rekonstruēt iespējamos apģērba
Universitātes Latvijas komplektus, kādi varēja pastāvēt dažādās desmitgadēs
vēstures institūts noteiktas teritorijas ietvaros. Tērps nav pilnīgs, ja tajā
iztrūkst kāju āvuma, taču ziņu par to bieži ir mazāk nekā par,
100 piemēram, krekliem vai plecu segām. Kāju āvums tradicionāli
sastāv no apaviem un autiem vai / (un) zeķēm. Diemžēl par
zeķēm ziņu nav daudz, jo saglabāto materiālo liecību skaits
muzejos ir neliels. Šķiet, ka liecību vākšanas laikā zeķēm
pievērsta mazāka ekspedīciju dalībnieku vērība, ko ietekmēja
pastiprināta interese par cimdu rakstiem un dāvināšanas
tradīcijām. Zeķu rakstiem un dāvināšanas tradīcijām līdz šim
uzmanība pievērsta tikai retos gadījumos. Latgales
19. gadsimta zeķu izpētes laikā galvenokārt pētīts, kādas
liecības saglabājušās, kā iespējams tās datēt un pie kāda
apģērba tās varēja tikt valkātas. Atbildes uz šiem jautājumiem
ir būtiskas Latgales tradicionālā apģērba atdarinātājiem
mūsdienās.

Adīšana Latvijā pieder pie dzīvajām jeb nepārtrauktajām
tradīcijām, kas apliecina tās kultūrvēsturisko nozīmi
iepriekšējos pāris gadsimtos. Adīšanas prasmes un
prakse joprojām ir plaši izplatīta. Kopš 19. gadsimta izsīka
tradicionālā apģērba daļu – kreklu, brunču, villaiņu, vainagu