Kultūras Krustpunkti XV

u.c. – valkāšana, adīto zeķu valkāšana turpinājās. Šī visnotaļ pozitīvā prakse diemžēl apgrūtina
19. gadsimta adījumu, tajā skaitā zeķu, izpēti mūsdienās, jo pētniekam nereti ir grūti atšķirt, vai
zeķes tapušas 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā vai vidū. Ja zeķes darinātas atbilstoši
jaunākai modei, to iespējams noteikt salīdzinoši viegli. Taču bieži zeķes adītas, atdarinot vai
variējot agrāko zeķu paraugus, kādi jau kopš 1920. gadiem popularizēti, publicējot rakstu un
krāsu salikumu tehniskos zīmējumus. Pētījuma laikā apzinātas un uzmērītas Latgales zeķes un
to fragmenti muzeju un privātajās kolekcijās, veikta vairāku zeķu rekonstrukcija, balstoties uz
saglabātajiem fragmentiem. Izpētītas pieejamās rakstītās un ikonogrāfiskās liecības par zeķēm,
tajā skaitā Pieminekļu valdes materiāli. Referātā atspoguļots izpētes process un risinātās
problēmas, kā arī izdarītie secinājumi.

Tautas ārstniecības materiāli
Liepājas Universitātes
studentu folkloras vākumos:
īpašās vērtības un aktuālie
atradumi

Ieva Ančevska Referātā apkopota un analizēta informācija, kas iegūta,
Dr.philol., Kurzemes sagatavojot digitalizēšanai Liepājas Universitātes folkloras
Humanitārais institūts, materiālus. Liepājas Universitātes folkloras materiālu arhīvā
Liepājas Universitāte glabājas 310 studentu iesniegti folkloras prakšu vākumi –
kopā 280 klades un 30 elektroniski iesniegti prakšu materiāli.
Materiāli vākti laika posmā no 1987. gada līdz 2020. gadam.

Tautas ārstniecības materiālu LiepU studentu vākumos nav
īpaši daudz, taču tie labi raksturo sabiedrības attieksmi pret
šo tradīciju dažādos laika periodos. Tas nozīmē, ka šīs tēmas
materiālu daudzums vēsta par tautas ārstniecības pieejamību
un popularitāti attiecīgajā laika posmā.

Deviņdesmitajos gados, kad tika legalizēta dziednieku
darbība un atkal atzīta tautas ārstniecība, savākts plašs šādu
materiālu klāsts. Pēc tam šīs tēmas materiāli parādās samērā
reti, bet vairāk pierakstu par tautas ārstniecību parādās atkal
ap 2010. gadu līdz pat mūsdienām.

Studentu vāktajos tautas ārstniecības materiālos atrastas
vairākas īpašas vērtības. Par tādām uzskatāmi ārstniecības
līdzekļi un metodes, kas citos pierakstos vai avotos līdz
šim nav atrasti. Īpaši izceļami ir vairāki teicēji, kuri bijuši īsti
dziedināšanas tradīcijas pārmantotāji un praktizētāji. Šādu

101

cilvēku liecības folkloras materiālos nav bieži fiksētas. Vērtīgi un iedvesmojoši ir arī studentu
pierakstītie teicēju personīgās pieredzes stāsti, kas vēsta par izdziedināšanos ar tautas
ārstniecības līdzekļiem un metodēm.

Par mūsdienām aktuāliem atradumiem uzskatāmi tautas ārstniecības līdzekļi ar pretvīrusu
iedarbību. Kā liecina sabiedrības interese, gadsimtu gaitā pārbaudītus dabiskus ārstniecības un
proflakses līdzekļus cilvēki labprāt lieto arī mūsdienās.

Referātā tiks dots pārskats par galvenajām vērtībām un atradumiem studentu vāktajos tautas
ārstniecības materiālos, kas pēdējā gada laikā ir digitalizēti un jau pieejami interneta vietnē -
Garamantas.lv.

Ilona Audere Jaunatklāti materiāli par Rīgas
Dr.art., Mencendorfa Vācu teātra aktieri
nams Aleksandru Deibneru (1872- ?)

102 Vēsturisku ēku pirmsrestaurācijas izpēte biežāk sniedz
svarīgus atradumus būvniecības un interjeru vēstures jomā,
bet dažkārt tiek atrastas dīvainā kārtā saglabājušās trauslāka
materiāla liecības – fotogrāfijas un rakstiskie materiāli, kā
tas noticis Deibneru namā Rīgā Skārņu ielā 6, kur 1980-to
gadu restaurācijas laikā atklājās krietns lietu daudzums
no ģimenes rakstiskā arhīva, aptverot laika periodu no 19.
gadsimta vidus līdz 1940. gadam (datētie dokumenti, daļa
vēstuļu ir bez datumiem). 2020. gadā materiāli nonāca
pētnieku rokās, atklājot daudz nezināma par visdažādāko
lomu atveidotāju teātrī un, spriežot pēc pieejamās
informācijas, kādreiz slaveno plašajā pasaulē, bet nu pilnīgi
aizmirsto, Rīgas Vācu teātra aktieri Aleksandru Deibneru
(Deubner).

Rīgas Sv. Pētera baznīcas draudžu grāmatas ļauj izsekot
aktiera Deibnera ciltskoka zaram, bet Deibneru nama
restaurācijas laikā nejauši atrastais dzimtas “arhīvs”, kā arī
pieejamā informācija periodikā un muzeju krājumos, devuši
iespēju ieskicēt aktiera Aleksandra Deibnera atsevišķas
radošā darba un dzīves līnijas, un ģimenes korespondence
atklājusi interesantas detaļas no rīdzinieku un arī citu Eiropas
pilsētnieku dzīves.

Aktiera pēdējā zināmā dzīvesvieta Rīgā bijusi Skārņu ielas

6 nama 4.dzīvoklī 2, kā norāda saglabājušās ģimenes vēstules, šis nams senāk piederējis
Aleksandra vecākiem. Apbrīnojamā kārtā malkas apkures mājā pētniekus sagaidījušas
fotogrāfijas un afišas, stāsti radiniekiem par Aleksandra darbošanos visdažādākajos teātros
– viņš bijis pieprasīts titullomu aktieris 19.–20. gadsimta mijā pilsētas teātros Rīgā, Pērnavā,
Vīlandē, Pēterburgā, Berlīnē, Brazīlijā... Kā Kristus lomas atveidotājs ar viesizrādēm apceļojis
Ameriku.Nejauši uzmirdzējusi nomelnējusi kultūras vēstures lappuse.

103

SKATUVES MĀKSLA

Dārta Ceriņa Skatuves mākslas tekstu
Bc.art, LKA Zinātniskās tulkojumu antoloģija:
pētniecības centrs, 20. un 21. gadsimta pasaules
Latvijas Kultūras domājumu pārnese
ak adēm i j a, Tar t u
Universitāte Heiners Gēbelss grāmatā “Prombūtnes estētika” (2015)
publicētajās “Deviņās tēzēs par skatuves mākslas izglītības
Evarts Melnalksnis nākotni” runā par starpdisciplināro ģenēzi. Latvijas kontekstā,
Mg.art, Biedrība starpnozaru pagriezienam ieņemot arvien pārliecinošāku
“Mākslas birojs” vietu, ir grūti runāt par vienotu sapratni attiecībā uz gadu
desmitiem aprobētiem nozares terminiem un teorijām, kuras
papildina jaunvārdi un parādības, iezīmējot jaunus disciplīnas
horizontus. Tas jaušams mācību darbā ar jaunajiem
profesionāļiem un to kompetenču pilnveidē, aktuālo procesu
“tulkošanā” kritikās un pētniecībā, mākslinieciskā darba
organizēšanā un fenomenu kartēšanā plašākās kopsakarībās.

Iecere veidot antoloģiska rakstura skatuves mākslas tekstu
tulkojumus cirkulējusi un izskanējusi daudzkārt. Tāpat arī
ilgstoši diskutēts par profesionālās literatūras pieejamību
latviešu valodā – nozares radošo praktiķu, pētnieku, kritiķu,
pasniedzēju un studentu ikdienā trūkst nozīmīgāko un pēdējo
desmitgažu būtiskāko tekstu tulkojumu. Nereti situācijās, kad
teksti tiek lasīti svešvalodās, to konteksts un terminoloģija
tiek interpretēta pēc katra lasītāja ieskatiem, rodoties
dažādiem sapratnes “horizontiem”.

Vienotās terminoloģijas un 20. un 21. gadsimta pieturtekstu
trūkums ir sistēmātiski risināma problēma. Šā gada pavasarī
LKA ZPC un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un
mākslas institūtu (LU LFMI) sadarbībā ar biedrību “Mākslas
birojs” un žurnāla “Teātra Vēstnesis” redakciju uzsāka darbu
pie ilgtermiņa projekta, kas paredz būtisku skatuves mākslas
tekstu tulkošanu latviski.

Šobrīd digitālajā arhīvā “Garamantas” (www.garamantas.lv)
interesentiem piedāvāti Žaka Lekoka, Toma Sellara, Floriana
Malcahera, Klēras Bišopas, Hansa-Tīsa Lēmana un daudzu
citu teksti latviski, topot arī nākamajiem tulkojumiem. Tie
ir kuratoriāli atlasīti teksti – esejas, raksti un fragmenti no
monogrāfijām –, kas veido ievērojamu papildinājumu un
piedāvā uzlūkot kā starptautisko kontekstu, tā arī vietējās

105

parādības starpdisciplinārā griezumā. Priekšlasījumā tiks analizēts antoloģijas tapšanas
process un kuratoru darbības stratēģijas, ko iespējams dēvēt par “pieredzes pārnesi šodienā”.

Sanita Duka Rīgas Strādnieku teātris
Bc.phil., Latvijas Mākslas (1926–1934): ideoloģija
akadēmija un skatuviskās vizualitātes
modernisms
106
Rīgas Strādnieku teātris bija profesionāls teātra kolektīvs,
kas darbojās Rīgā no 1926. līdz 1934. gadam, ap sevi pulcēja
intelektuāļu, mākslas profesionāļu un entuziastu kopu,
piesaistīja progresīvi noskaņotu skatītāju loku. Neilgajā
darbības laikā teātris apzināti veidoja savu estētisko
programmu, kas balstījās tā laika progresīvajās politiskajās
un mākslinieciskajās idejās. Tas bija politisks pēc ieceres un
modernistisks pēc formas.

20. gadsimta sākuma politiskais teātris Eiropā un Amerikā
veidojās kā starptautiska kultūrpolitiska kustība un Rīgas
Strādnieku teātris bija tai piederīgs. Tas bija Latvijas
Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas projekts, kas
turpināja viņu konsekventi veidoto kultūras un izglītības
programmu.

Rīgas Strādnieku teātra scēniskās vizualitātes veidošanā
aktuāls bija “sintēzes” jēdziens, ap teātri pulcējušos
intelektuāļu diskusiju leksika ietvēra tādus konceptus kā:
“sceno-plastika” – “sintētiski konstruktīvais skatuves tērps” –
“konstruktīva spēle” – “kolektīva sadarbība izrādes veidošanā”
– “deju koris” – “kolektīvruna”. Teātra darbā iesaistījās
mākslinieki modernisti – Niklāvs Strunke, Romans Suta,
inovācijas scenogrāfijā ieviesa Herberts Līkums, Mihails Jo,
u.c. Zīmīgi, ka scēniskās vizualitātes veidošanā tika izmantota
horeogrāfija – aktieru grupu darbība papildināja kopskatu.
Šī teātra horeogrāfs Sams Hiors ķermeni uzskatīja par
pašsinhoronizējošu instrumentu, kas ļauj nodibināt kontaktu
ar sevi un biedriskas attiecības ar partneriem. Maz pētīts ir šī
teātra izmantotās muzikālās dramaturģijas aspekts.
Savā referātā detalizēti analizēšu vairākus Strādnieku
teātra iestudējumu piemērus, izsekošu modernisma
iezīmēm skatuves vizualitātes risinājumos un teātra tehniku

paņēmienos. Iestudējumu piemēri parādīs aizguvumus no vācu ekspresionisma un krievu
konstruktīvisma teātra, kā arī inovācijas teatrālo paņēmienu un formu veidošanā.

Teātra idejiskā programma, aktuālo politisko norišu artikulācija, repertuāra politika, iekšējo
attiecību ētika, jaunu vizuālo, muzikālo un plastisko dejas formu ienešana dramatiskās izrādes
valodā veidoja Strādnieku teātra hibriditāti un unikalitāti Latvijas teātru vidē.

Līga Ulberte Žanra definēšana Latvijas
Dr.art., Latvijas Kultūras jaunākajā teātrī
akadēmija
Žanrs kā mākslas darba formas kategorija ar vēsturiski
izveidotām, noteiktām pazīmēm laikmetīgajā teātrī ir kļuvis
par brīvi interpretējamu estētisku kategoriju vismaz divu
iemeslu dēļ. Pirmkārt, jau modernisma laikmeta dramaturgi,
sākot no 20. gadsimta sākuma, dzēš kanonisko dramaturģisko
žanru robežas un rada jaunas formas, savukārt postmodernā
un postdramatiskā teātra režisori, sākot no 20. gadsimta
70. gadiem, to pārvērš par konceptuālu teātra praksi. Otrkārt,
vēsturisko izrādes žanra atkarību no literārā pirmavota
21. gadsimtā ir atcēlusi izpratnes maiņa gan par izrādes
autorību, gan skatītāja lomu izrādes nozīmes veidošanā.
Teātris jau sen vairs nav teksta ilustrācija, bet režisora
autordarbs vai koprades procesā tapis kolektīvs jaundarbs,
savukārt skatītāja līdzdalības forma izrādes norises laikā var
variēties no joprojām pasīvas vērošanas līdz aktīvai diskusijai
vai pat fiziskai iesaistei.

Referāts pievērsīsies Latvijas profesionālo teātru pandēmijas
sezonu repertuāra kopainas analīzei žanra diskursā, kur līdzās
pastāv gan šķietami kanoniskas formas, piem., ģimenes
drāma, psiholoģisks trilleris un traģikomēdija, gan apzināti
jaunradīti jēdzieni, piem., “jokumentāla izrāde” (dokumentālā
pētniecībā balstīta komēdija), “kvintesences teātris” (dažādus
mākslas veidus sintezējošs iestudējums), “vīru spēles mīlas
vārdā” (melodrāma), “piedzīvojumu teātris” (absurda teātra
sinonīms), gan attālināto teātra hibrīdformu apzīmējumi,
piem., filmizrāde, klausāmizrāde, staigājamizrāde u.c.

107

Dita Jonīte Horeogrāfa kustības
Mg.philol, LU Literatūras, laikmetīgajā teātrī
folkloras un mākslas
institūts Horeogrāfs, baletmeistars, kustību režisors, kustību
mākslinieks, kustību partitūras veidotājs, deju radītājs,
108 iestudējuma līdzautors... Šādos un līdzīgos vārdos iespējams
definēt to mākslinieku darbību, kuras mērķis ir iekustināt
un darbināt gan dzīvus (cilvēkus), gan nedzīvus objektus
(priekšmetus). Lai gan visbiežāk ar “horeogrāfu” saprotam
mākslinieku, kas iestudē pabeigtas formas horeogrāfiskas
kompozīcijas (dejas, uzvedumus), kamēr kustību mākslinieks,
režisors vai konsultants teātrī iestudē vai precizē aktieru
ķermeņa izteiksmību un palīdz veidot saskaņotu iestudējuma
temporitmu, praksē ne vienmēr zem katra no šiem
apzīmējumiem atrodama konkrēta darba un uzdevumu
specifika. Tāpēc savos pētījumos kā lietussarga jēdzienus
esmu izvēlējusies lietot vārdus “horeogrāfs” un “horeogrāfija”
visos gadījumos, kad runa ir par skatuves kustību un izrādes
plastiskā risinājuma radīšanu, kas ietver gan tradicionālas
dejas, gan iestudējumā darbojošos tēlu (individuālo un
ansambļa) kustību partitūru.

Pasaulē vārdu “horeogrāfs” lieto tikai kopš pagājušā gadsimta
50. gadiem. Arī vēl 20. un 21. gadsimtu mijā Oksfordas dejas
vārdnīcā “horeogrāfs” tiek definēts kā dejas veidotājs, kurš ir
atbildīgs par soļu un kustību radīšanu un interpretēšanu dejas
darbā [Craine, Nackrel 2000: 104]. Taču pētot un analizējot
mūsdienu teātri, ar “horeogrāfiju” iespējams apzīmēt ne
tikai soļu, kustību partitūras un deju sacerēšanu, bet arī
iestudējuma (pasākuma, notikuma utt.) ritma un apjoma
organizēšanu, kā arī domāšanu telpā un laikā. Mūsdienās
horeogrāfiem ir gana plašs darbības lauks: kā mākslas darba
līdzradītāji tie strādā ne tikai teātrī, bet arī laikmetīgajā
cirkā, operā, vizuālajās mākslās un pat mūzikā. Horeogrāfa
lomas paplašināšanās saistīta ar paša teātra paradigmas
maiņu: joprojām galveno atbildību par iestudējuma kopumu
lielākoties gan uzņemas režisors, tomēr arī visu pārējo
radošās komandas biedru pienesums nereti ir līdzvērtīgs
režisora ieguldījumam. Līdz ar šo var teikt, ka horeogrāfiem
laikmetīgajā teātrī gan pašiem ir plaša spektra kustības
(darbības jomas un atbildības), gan arī iespējams radīt plaša
spektra kustības visdažādākajos līmeņos, ķermeņos un
apjomos.

Kitija Balcare Ekoteātris. Modīgs jēdziens
Mg.sc.hum., Latvijas vai laikmeta diktēts teātra
Universitāte evolūcijas process?

21. gadsimtā aktīvi attīstās starpnozaru pētījumu joma – vides
cilvēkzinātne (environmental humanities), kura pēta cilvēka
un vides attiecības un mijiedarbību. Pēdējās desmitgadēs arī
teātra zinātnes laukā ienāk jauni, ar ekoloģiju un vidi saistīti
jēdzieni, kuri teātra procesu kontekstā izskan arvien biežāk,
tostarp “zaļais teātris”, “vides teātris”, “ekokritiskais teātris”,
“ekodramaturģija”, “kopienu teātris” un arī “ekoloģiskais jeb
ekoteātris”. Pieaugot diskusijām par cilvēka radītās ietekmes
uz vidi izaicinājumiem un vides problemātikas aktualitātei
publiskajā telpā, skatuves mākslas arī Latvijā aizvien biežāk
tiecas izgaismot šo tēmu loku, bet vai izrāžu tapšanas laikā
tiek domāts arī par tās ietekmi uz vidi?

Ekoteātris līdz šim Latvijā padziļināti un sistemātiski teātra
procesu kontekstā nav pētīts, nav definēta arī ekoteātra
jēdzieniskā izpratne. No vienas puses, par ekoteātri
dēvē izrādes, kas ietver tematiskus vēstījumus par vides
problēmjautājumiem jeb ekonaratīvus, kuru izpētē uz izrādi
var lūkoties no ekokritikas skatupunkta. No otras puses,
ar ekoteātri var saprast ilgtspējas aspektus teātra darbībā,
izrādes radošajai komandai ņemot vērā tās radīto ietekmi uz
vidi iestudējuma tapšanas, izrādīšanas laikā un pēc tam.

Vai ekoteātris ir pēdējo desmitgažu fenomens vai eksistējis
jau kopš teātra dzimšanas? Vai tas ir tikai modīgs jēdziens vai
tomēr šī laikmeta pieprasīts teātra evolūcijas process, kas
ienāk skatuves mākslā vienlaikus ar neizbēgamu paradigmas
maiņu, antropocentrisma vietā augot ekocentrismam?

109

Zane Kreicberga Vai performance ir izrāde?
Dr.art., Latvijas Kultūras
akadēmija “Performance” ir visai bieži lietots termins ar skatuves mākslu
saistītā literatūrā un publikācijās. Tomēr šī termina lietojums
ne vienmēr ir konsekvents, ne visos gadījumos tajā ietverta
viena un tā pati nozīme. Angļu valodā, no kuras šis jēdziens
pārņemts, tam ir ļoti plašs nozīmju loks, sākot ar “veiktspēju”
tehnoloģijās un beidzot ar vienkārši “izrādi”.

Kopš 20. gadsimta 70. gadiem savu vietu akadēmiskajā
izglītībā un pētniecībā arvien nostiprina starpdisciplinārās
performances studijas (performance studies), kuru viens no
ciltstēviem, amerikāņu režisors un pētnieks Ričards Šehners
(Richard Schechner) rosina dažādās valodās netulkot un
akceptēt tā nozīmju daudzveidību un ietilpību. Savukārt
Latvijā šis jēdziens publikācijās parādās 80. gadu otrā pusē
un sākotnēji tiek lietots, skaidrojot ārzemju mākslinieciskās
prakses, kas saistās ar performances mākslu. Paši latviešu
mākslinieki (piemēram, Hārdijs Lediņš un NSRD, Andris
Grinbergs u.c.), kuru 70. un 80. gadu radošās izpausmes
vēlāk teorētiskajā diskursā dēvētas par performancēm, savu
performatīvo radošo darbību apzīmējuši ar tādiem jēdzieniem
kā “akcija” un “hepenings”.

Mūsdienās Latvijas teātra kontekstā “performances” termins
daļā gadījumu tiek lietots, apzīmējot netradicionālas un
nereti starpdisciplināras teātra formas, lai izvairītos šādos
gadījumos lietot jēdzienu “izrāde” (piemēram, attiecībā
uz teātra kolektīva “Rimini Protokoll” izrādēm). Tādējādi
apzīmējums “izrāde” šķietami tiek rezervēts tradicionālā
dramatiskā teātra koordinātās tapušiem uzvedumiem, kuros
saglabājas vismaz ierastais nošķīrums starp skatuvi un
publiku. Tomēr, ja, nosacīti sargājot “teātra teritoriju”, “Rimini
Protokoll” tiek nosaukts par “performanču grupu”, var rasties
zināms terminoloģisks juceklis.

Priekšlasījuma mērķis ir apzināt termina “performance”
lietojuma ģenealoģiju Latvijas vizuālās un skatuves mākslas
teorētiskajā diskursā, reflektēt par tā lietojuma problemātiku
un piedāvāt turpmākai diskusijai šī jēdziena eksplikāciju un
robežas.

110

Lauma Mellēna- Laikmetīgo formātu un
Bartkeviča definīciju problemātika
Dr.art., Jāzepa Vītola muzikālajā teātrī
Latvijas mūzikas
akadēmija Augošais starpdiciplinaritātes īpatsvars skatuves mākslas
muzikālajos žanros nereti rada problēmu definēt konkrētu
Elmārs Seņkovs žanru vai novilkt stingras robežas, kas laikmetīgajā skatuves
Mg.art, Latvijas mākslā šķiet praktiski neiespējami. Tādēļ, analizējot kādu
Kultūras akadēmija jaundarbu, nereti nākas izlīdzēties ar projekta autoru
piedāvātajām versijām, kuras savukārt mēdz būt tikpat
dažādas kā paši darbi. Referātā tiks analizēti nesenākie
piemēri no Latvijas muzikāli dramatisko iestudējumu klāsta,
akcentējot pandēmijas laikā aktuālos. Salīdzinājumam
piedāvāti trīs ļoti dažādi 2021. gadā prezentētu jaundarbu
piemēri – Krista Auznieka laikmetīgā kameropera “Tagadne/
Time present”, Platona Buravicka un Maijas Treiles
oriģinālmūzikls “Balss no Beletāžas” un operfilma “Baņuta”,
ilustrējot dažādas estētiskās un konceptuālās pieejas
muzikālajam teātrim mūsdienās un raksturojot aktuālo
problemātiku kritikas diskursā.

Rakstura (tēla) veidošanas
jēdzieni un pamatprincipi
aktiermeistarības apmācībā

Mūsdienu laikmetīgajā teātrī joprojām tiek augstu vērtēta
aktiera spēja pārtapt citā cilvēkā. Prasme novērot šodienas
cilvēkus, tos fiksēt un par tiem izstāstīt stāstus. Aktiera
meistarība slēpjas mākā atrast cilvēkos stāstu, dramaturģiju
un neparastu domāšanas veidu. Izprast un fiksēt tā
unikālo individualitāti. Prasme novērot un iemiesoties
citā individualitātē topošajos aktieros audzina empātijas
spējas un iekšējo inteliģenci. Savā praktiskajā darbā ar
aktiermeistarības un režijas studentiem vienmēr esmu tiecies
iemācīt un trenēt šo prasmi – novērot, atdarināt un iejusties
cita cilvēka raksturā un domāšanā. Teātra pedagoģijā
esmu nonācis pie vairākiem praktiskiem uzdevumiem un
jēdzieniem, ko nepieciešams apgūt topošajam aktieriem, lai
rakstura novērošanas process būtu veiksmīgāks.

111

Referātā tiks apkopoti un skaidroti jēdzieni, ko izmantoju praktiskajā darbā – “iztēle”,
“uzmanība”, “atmiņa”, “kustības centri”, “atdarināšana”, “parodijas” utt.. Ar šiem jēdzieniem var
iepazīties arī citu teātra pedagogu darba aprakstos, bet to formulējumi un darba uzdevumi
atšķiras. Tādēļ, izmantojot jau zināmus paraugus, esmu atvasinājis un izveidojis savu
metodiku, kā arī esmu piefiksējis un aprakstījis būtiskākos jēdzienus un radījis dažus efektīvus
uzdevumus, ko savā praktiskajā darbā pielietoju.

Teātra jēdzieni un aktieru
apmācība. Pieredze un
novērojumi darbā ar
jauniešiem.

Dmitrijs Petrenko Strādājot ar jauniešiem gan skolā, gan augstskolā, pasniedzot
Mg.art., Mg.soc., Latvijas aktiermeistarību, esmu saskāries ar problēmām, ka jaunākā
Kultūras Akadēmija paaudze vairākus ar skatuves mākslu saistītus jēdzienus
uztver pilnīgi citādāk, nekā manas paaudzes profesionāļi un
teorētiķi.

Savā referātā mēģināšu analizēt vairākus piemērus, kur
kontekstu un paaudžu atšķirība spēlē centrālo lomu jēdzienu
izpratnē un apmācības procesā. Pievērsīšos arī jēdziena
“apmācība” un “mācīšanās” definēšanas problēmām kontekstā
ar aktiermeistarības pasniegšanu.

112

LATVIJAS KINOMĀKSLA.
JAUNIE LAIKI.

Sergejs Kruks Dokumentālā kino valodas
Dr.sc.inf., Rīgas meklējumi kinožurnālā
Stradiņa Universitāte “Padomju Latvija”
1950.–1970. gados
Elīna Reitere
Dr.phil., Kino Raksti Kinožurnāla “Padomju Latvija” operatori un režisori
1950.–1970. gados ir eksperimentējuši ar vizuāliem izteiksmes
114 līdzekļiem. 1950. gados iestudētajos sižetos dokumentālisti
izmantoja mākslas kino paņēmienus, veidojot sižetus
dramadoc žanrā. Režisori kinožurnāliem atlasīja tematus,
kuros operators un montāžists varēja izpētīt notikuma
dinamiku. Paplašinoties televīzijas pieejamībai
1960. gados, kinohronika kā aktuālās informācijas medijs
sāka zaudēt savu nozīmi. Operatori un režisori priekšroku
deva neaktuālajiem, “soft” sižetiem, izmantojot poētiskā kino
izteiksmes līdzekļus. Desmitgades beigās parādījās brīvāka
kameras kustība, filmējot ikdienišķās parādības. Līdztekus
tam režisori attīstīja dinamisku, seriālu montāžu. Sinhronās
skaņas ierakstīšanas iespējas, kas 1975. gadā iedragāja
vizuālo valodu: sižetus biežāk sāka veidot kā intervijas, bet
attēlu izmantoja kā vārdu ilustrācijas. Tomēr Juris Podnieks
prata integrēt vārdu un attēlu, attīstot izmeklējošā sižeta
žanru.

Kinooperatora profesijas
spožums un posts
90. gadu Latvijā

1990. gada aprīlī, pārstrukturējot Rīgas kinostudiju, tika
atlaists no darba viss radošais personāls. Tas nozīmēja, ka šo
profesiju pārstāvjiem pašiem turpmāk bija jāiemācās pārdot
sevi darba tirgū un atrast jaunas vai citas nišas, kur izmantot
savas zināšanas un profesionālo pieredzi. Smaga situācija
izveidojās bijušajiem Rīgas kinostudijas kinooperatoriem,
jo 90. gados, ņemot vērā ārkārtīgi zemo kino nozares
finansējumu, praktiski nebija pieprasījuma filmēt uz negatīva
filmas, tāpēc viņu līdz šim izkopto kvalifikāciju nebija
iespējams pielietot. Tāpēc pārorientēšanās uz citu darba
modeli operatoriem nozīmēja arī pāreju uz citiem filmēšanas
formātiem. Lai arī filmēšana uz video ļāva samazināt filmu

izmaksas, pārprofilēties, studijām uzbūvēt sev tehnoloģisko bāzi u.c., ar šo tehnoloģisko
pagriezienu roku rokā gāja arī operatora profesijas degradācija.

Referāta ietvaros iecerēts aplūkot Latvijas kinooperatoru karjeras, uzsverot šīs profesijas
attīstību tehnoloģisko izmaiņu un reālo iespēju kopsakarībās, tādejādi iezīmējot krīzes jēdziena
[Kozeleck 2010] izpausmes šai profesijai piederīgo dzīvēs 90. gados.

Paaudžu maiņa Latvijas
operatormākslā: digitālo
tehnoloģiju ietekme

Dāvis Sīmanis 21. gadsimta pirmajā desmitgadē operatormāksla Latvijā
Dr.art., Latvijas Kultūras piedzīvoja zīmīgas transformācijas, ko vislielākajā mērā
akadēmija noteica kinooperatoru paaudžu maiņa un “digitālās
revolūcijas” tiešā ietekme uz jaunu vizuālo izteiksmes
līdzekļu izvēli. Ņemot vērā 1990. gadu neprognozējamo darba
regularitāti un spēlfilmu ražošanas apstāšanos, padomju
perioda operatori gadsimtu mijā piedzīvoja radošu un fizisku
dīkstāvi, kas neļāva viņiem pilnvērtīgi atgriezties pie spēlfilmu
veidošanas. Digitālo tehnoloģiju attīstības rezultātā kopš
2000. gadu sākuma Latvijā arvien vairāk attīstījās eklektiskais
vizuālais stils, filmās savienojot vairāku, pat savstarpēji
izslēdzošu, stilu pazīmes, kā arī notika pāreja uz teorētiķa
Deivida Bordvela konceptualizēto intensificētās kontinuitātes
stilu. Šīs tendences veiksmīgi adaptēja jauna operatoru
paaudze, kuras pārstāvji joprojām ir vadošie attēla stratēģiju
noteicēji Latvijas kino.

115

Latvijas jauno laiku
dokumentālais kino:
starptautiskās integrācijas
iespējas un izaicinājumi

Zane Balčus Pēcpadomju situācija Latvijā pieprasīja integrāciju
Mg.art., Latvijas Kultūras institucionāli un finansiāli atšķirīgā sistēmā, kuru vietējā
akadēmija līmenī nācās izveidot no jauna, bet starptautiskā mērogā
– apgūt tās nosacījumus. Tas nozīmēja iekļaušanos
116 dokumentālā kino industrijas apritē, festivālu lokā,
kopprodukciju veidošanā, nodibinot partnerību ar
citu valstu producentiem un mācoties sadarboties ar
ārvalstu televīzijām, apgūstot starptautiskus finansējuma
instrumentus.

Dažādu atbalsta mehānismu radīšana pēcpadomju valstu
kino profesionāļu iesaistei starptautiskā apritē 1990. gados
veidoja un vairoja profesionālo kvalifikāciju, palīdzēja
apgūt Eiropas kino industrijas darbības principus un veidot
piederību Eiropas kinematogrāfijai, kas tika veicināta ar
dažādu kursu, semināru, lekciju un cita veida aktivitāšu
starpniecību. Dānija bija viena no valstīm, kura uzsāka
vairākas iniciatīvas, lai iesaistītu Baltijas jūras reģiona
valstu kino veidotājus dažādās norisēs, un tām izrādījusies
ilgtermiņa ietekme. Par būtisku finanšu instrumentu no
2000. gadu sākuma kļuva arī MEDIA programma, kas sniedza
atbalstu dažādām filmas tapšanas stadijām.

Dāņu kino zinātnieks Ibs Bondebjergs, aprakstot
kopražojumus, formulē, ka no vienas puses tie rada
institucionālu ietvaru radošai sadarbībai, bet, no otras puses
– tiem ir arī būtiska nozīme kā kultūras instrumentam.

Referātā tiks apskatītas nozīmīgākās aktivitātes, kas veicināja
Latvijas kino dokumentālistu iesaisti starptautiskā industrijas
apritē (piemēram, dalība Baltijas jūras dokumentālo filmu
forumā un citos notikumos), sadarbības, kas veidojušās to
rezultātā, konkrēti pieredžu stāsti par šādu pasākumu nozīmi
un specifiski kopražojumu filmu piemēri, kas aizsākušies
to rezultātā, un izaicinājumi, kā arī kopražojumu nozīme
dokumentālā kino industrijā mūsdienās.

Daniela Zacmane Melodrāmas modalitāte un
Mg.art., Latvijas Kultūras pieaugšanas stāsti
akadēmija
Pieaugšanas stāstu (angliski “coming of age”) protagonists
(vai vairāki) ir jauns cilvēks, ar kuru kādu notikumu rezultātā
notiek pieaugšanas procesam piederīga pārvērtība. Šīs
pārvērtības pamatā parasti ir dramaturģisks konflikts, kā
rezultātā notiek varoņa “iniciācija”, kas var izpausties kā savas
vietas dzīvē atrašana, piedošana, pieņemšana vai sava veida
izlaušanās. Režisora Fransuā Trifo kanoniskās pieaugšanas
filmas “400 sitienu” protagonists Antuāns Duanels filmas
beigās ierauga jūru. Viņš, pirms tam brīžiem biklais un
neveiklais jaunietis, tad pagriežas un drosmīgi skatās tieši
kamerā. FIN.

Vairākas Latvijas neatkarības gados tapušās spēlfilmas, kā
piemēram, “Bille”, “Modris”, “Mammu, es tevi mīlu”, “Bedre”
var tikt interpretētas kā pieaugšanas stāsti. Arī vairākas
tikko uz ekrāniem iznākušās vai vēl topošās filmas solās būt
pieaugšanas stāsti. Matīss Kaža, piemēram, pieteica, ka viņa
jaunā filma “Turp vedīs ceļš” būs “stāsts par pieaugšanu laikā,
kurā par savu nākotni nevaram būt droši”, arī Viestura Kairiša
“Janvāris” pēc to pieteikuma atbilst šai kategorijai.

Pieaugšanas stāstu naratīva piedāvāto spriedzi, sakāpinājumu
un cerības šķietami “piedāvā” pats protagonistu jaunības
laiks. Varoņi meklē, šaubās, pārkāpj robežas un izdara izvēles.
Taču šie dramaturģiskie principi “pārklājas” arī ar melodrāmas
žanra raksturojumu. Galvenais melodrāmai raksturīgais:
jūtu sakāpinājums, aktīva darbība; melodrāmas galvenais
mērķis ir izrādīt skatītājā pārdzīvojumu. Taču mūsdienu kino
teorijā (Linda Viljamsa, Kristīne Gledhila u.c.) melodrāma tiek
interpretēta arī kā modalitāte, kas caurvij mākslas veidus
un žanrus. Saskaņā ar citu melodrāmas pētnieku Tomasu
Elzeseru melodrāma “tiešāk nekā citi žanri spēj reproducēt
dominēšanas un ekspluatācijas modeļus, kas pastāv
attiecīgajā sabiedrībā (..).” [Elsaesser, T. (1991). “Tales of Sound
and Fury: Observations on the Family Melodrama. Imitations
of Life: a Reader on Film & Television Melodrama”. Detroit,
Mich: Wayne State Univ. Press, p. 86.]

117

Latvijas neatkarības laika kino pieaugšanas stāsti tātad, analizējot tos kā melodrāmas
modalitātē pieredzi rezonējošu formu, arī var spilgti uzrādīt pastāvošos ģimenes un attiecību
modeļus, biežāk ekspluatētākos stereotipus un vienlaikus tendences no tiem atbrīvoties.

Anna Līva Lubiane Sieviešu solidaritātes
Latvijas Kultūras un konkurences naratīvi
akadēmija kinomākslā: Latvijas
mūsdienu kino piemērs
118
Cilvēki ir sociālas būtnes starp kuriem pastāv atšķirīgi
komunikācijas veidi, veidojoties dažādiem attiecību
modeļiem. Solidaritāte un konkurence ir divi pretēji
saskarsmes veidi, kas itin bieži ieraugāmi daudzās dzīves
jomās – darbā, ģimenē, izglītības iestādēs. Var novērot plašu
šo fenomenu atspoguļojumu mākslā, un viens no tādiem
mākslas veidiem ir kino. Spēles kino bieži vien ir un spēj
būt cilvēku ikdienas dzīves reflektējošs, tāpēc var novērot
tādus filmas naratīvus, kur solidaritātes un konkurences
fenomeni tiek apspēlēti dažādos veidos. Būtisku nozīmi tam,
kā uz ekrāna tiek atainotas cilvēku attiecības, kurās redzama
solidaritāte vai konkurence, ir dzimtei.

Sociologs Roberts Konels 20. gadsimtā otrā pusē rosināja
idejas, ka dažādiem dzīves procesiem un institūcijām piemīt
dzimtes pazīmes, – pasaules iekārta ir izveidojusies un vēl
joprojām turpina būt tāda, kur priekšrocības un privilēģijas ir
vīriešiem, nevis sievietēm. Maskulīns un patriarhāls procesu
kopums skaidri iezīmējas ne tikai pasaules, bet arī Latvijas
kino ainā. Uz Latvijas ekrāniem daudz biežāk var ieraudzīt
vīriešus galvenajās lomās, “vīriešu stāstus”, kas izstāstīti no
vīrieša skatupunkta, “veču filmas”, kā arī vīriešu draudzības.
Tas pats nav novērojams ar sieviešu dzimuma atveidi.
Sievietes dominance uz ekrāna vai nu tiek atainota kā daļa
no heteroseksuālām attiecībām, vai ieņem otrā plāna lomu,
pildot draudzenes, sievas, mīļākās funkcijas, tādā veidā radot
protagonista – vīrieša – daudzpusīgāku tēla izveidi. Latvijas
pēdējās desmitgades filmās ir novērojams, ka sievietes
galvenajās lomās vai sievietes vispārīgi, kā aktīvi, runājoši tēli,
parādās mazāk nekā vīrieši. Vēl izteiktāks trūkums vērojams
vairāku sieviešu atainojumam galvenajās lomās vienas filmas
ietvaros.

Referātā tiks analizēti sieviešu solidaritātes un konkurences izpausmes veidi četros Latvijas
mūsdienu kino piemēros – “Bille” (2018, Ināra Kolmane), “Paradīze 89” (2018, Madara Dišlere),
“Nekas mūs neapturēs” (2019, Andris Gauja) un “Pilsēta pie upes” (2020, Viesturs Kairišs).
Latvijas mūsdienu filmu analīzei izvēlētas filmas no pēdējās desmitgades (2010-2020), kurās
visspilgtāk var novērot solidaritātes un konkurences izpausmes un kurās sieviešu dzimuma
pārstāves dominē, ieņemot galvenās lomas.

Par afektu kultūrvēsturiskumu.
Signes Baumanes filma
“Akmeņi manās kabatās”

Inga Pērkone “Māksla ir sajūtu valoda, kas izmanto vārdus, krāsas, skaņas
Dr.art., Latvijas Kultūras vai akmeņus”, grāmatā “Kas ir filosofija?” (1991), rakstīja Žils
akadēmija Delēzs (Deleuze) un Fēlikss Gvatari (Guattari). Delēzs un
Gvatari ir, iespējams, ietekmīgākie iedvesmotāji mūsdienu
humanitārajās zinātnēs aktuālajam, kopš 20. gadsimta
nogales arvien plašākajam t.s. “afekta pavērsienam” (affective
turn; arī turn to affect). Režisors Hercs Franks kādreiz teicis,
ka vairāk par visu viņu vienmēr interesējusi dzīvā būtne:
“… kā viņa nodreb.” Kinoteorijā ir līdzīgi – afekta pavērsiens
iezīmē padziļinātu interesi par juteklisko, ķermenisko, taktilo,
haptisko… gan to, kādā veidā jutekliskie pieredzējumi un
pārdzīvojumi tiek atklāti uz ekrāna, gan par to, kā mākslas
darbs ietekmē un rada ķermeniskas sajūtas skatītājā.
Afekta pavērsiena ietvarā gan mākslas darba veidotāja, gan
arī pētnieka personiskā pieredze, subjektīvās sajūtas un
pārdzīvojumi var kļūt par vērā ņemamu zinātniskās izpētes
daļu.

Vēsturnieks Marks Steinbergs (Steinberg), pētot emociju

vēsturi Austrumeiropā, secina, ka, kaut arī mūsdienās

tikai retais vairs runā par nemainīgu nacionālu identitāti,

tomēr joprojām ir spēkā argumenti par kultūras tradīciju

un vēstures notikumu ietekmi uz cilvēkiem, tāpēc emociju

un afektu izpratnei ir svarīgi kontekstualizēt vēsturiskos un

ģeogrāfiskos apstākļus, ķermeniskās sajūtas, materiālās

un sociālās struktūras, varas un citas attiecības, diskursus,

atmiņas utt. Tieši to pilnmetrāžas animācijas filmā “Akmeņi

manās kabatās” (2014) dara režisore, māksliniece un

producente Signe Baumane, uzskatāmi atklājot sajūtu un to

sabiezējuma radīto klīnisko izpausmju tiešo saikni ar vēstures

gaitu un sociāliem, it īpaši ar dzimumu lomu saistītiem

aizspriedumiem, kā arī ar uzvedības normām noteiktās

kultūrās, grupās un ģimenēs. 119

KULTŪRAS UN RADOŠĀS
INDUSTRIJAS, KULTŪRAS
UN MĀKSLAS SOCIOLOĢIJA,
KULTŪRAS MENEDŽMENTS,
KULTŪRPOLITIKA

Žanete Eglīte Kas pirmais – radošs cilvēks
Mg.art., Latvijas Kultūras vai radoša pilsēta?
akadēmija
Radoši cilvēki izvēlas pilsētas, kurās ir viņiem patīkama un
Ieva Zemīte, Ilona Kunda pieejama ekonomiskā, sociālā un vides kombinācija, savukārt
Dr.oec. un Dr.soc., pilsētas spēj attīstīties radošā virzienā, ja viņām ir iedzīvotāji,
Latvijas Kultūras kuri spēj šādas izmaiņas veicināt. Ilgtermiņā vietējā radošo
akadēmija un kultūras industriju attīstības stratēģija var tikt realizēta
tikai tad, ja tajā aktīvi piedalās vietējās kopienas, taču bieži
šīm kopienām trūkst “lokomotīvju” un zinošu dalībnieku.
Tāpēc svarīgi ir vietējie līderi un izmaiņu aģenti – tādi,
kuri ir patiesi ieinteresēti kopienas jautājumos, iniciatīvu
ieviešanā un vietējās attīstības virzīšanā. Otra cilvēku
grupa, kuriem ir nozīme radošuma attīstībā, tiek definēti kā
radošie brokeri – cilvēki, kuri darbojas kā sasaistītāji starp
mākslu, tehnoloģijām un biznesu, radot mijiedarbību starp
iedzīvotājiem un tiem, kuri nodrošina jaunu ideju rašanos un
spēj realizēt idejas.

Referātā analizēta radošo cilvēku ietekme uz pilsētu un
apkaimju attīstību un ilgtspēju, kā piemēru apskatot Cēsu
pieredzi.

Radošo industriju ilgtspējas
priekšnosacījumi un
ierobežojumi reģionos

Pētnieku grupa, īstenojot projektu “Radošās industrijas
mazajās pilsētās: potenciāls un devumi ilgtspējai”, analizēja
radošo industriju lomu mazo pilsētu ilgtspējīgā attīstībā.
Pētnieki veica zinātniskās literatūras pārskatu, izveidojot uz
ilgtspēju vērstu rīcību tipoloģiju un pārbaudot to praksē Cēsu
novadā.

Pētījuma gaitā tika analizēti mediju monitoringa dati par Cēsu
novada radošo industriju aktivitātēm laika periodā no 2019.
līdz 2020. gadam, identificējot pamanāmākos spēlētājus un
iniciatīvas, apakšnozares, nozīmīgākos resursus, uzņēmumu
sadarbības partnerus, kā arī pašvaldības ieguldījumu radošo
industriju attīstībā. Pilotaptaujā,intervijās un fokusgrupā
tika identificētas prakses, kas sniedz ieguldījumu kultūras,
sociālajā, vides un ekonomiskajā ilgstpējā.

121

Pētnieki secināja, ka zinātniskajā literatūrā tiek pieminēts, ka radošo industriju uzņēmumi pēc
savas dabas nav aktīvi ilgtspējas sekmētāji, tomēr pētījuma dati norāda uz aktīvām praksēm
ilgtspējas sekmēšanā. Radošo industriju uzņēmēji Cēsu novadā pamatā veic darbības,
kuras pozitīvi ietekmē kultūras, sociālo un vides ilgstpēju. Ekonomiskie mērķi tiek skatīti kā
pakārtoti, ne primāri. Prakšu apzināšana ir nozīmīgs ieguldījums radošo industriju un ilgstspējas
zinātniskā virziena attīstībā, jo līdz šim pētnieki bija pievērsušies jautājumiem par ilgstpēju
kopumā, trūka empīrisku datu par konkrētām praksēm. Pētījuma rezultāts sniedz detalizētu
prakšu apkopojumu.

Evita Pīlēģe Kultūras un radošo industriju
Mg.art., LKA Latvijas iespējas un izaicinājumi
Kultūras koledža digitālās transformācijas
kontekstā.
122
Pēdējos gados pasaulē un Latvijā daudz ticis runāts par
pakāpenisku dažādu sektoru digitālās transformācijas
nepieciešamību, taču praktiskā realizācija nav bijusi tik
raita, kā tas būtu vēlams t.s. digitālās ēras laikmetā. Neseno
pāris gadu notikumi un Covid-19 pandēmija apliecināja, ka
vārds “digitāls” nav tikai stila lieta. Digitāli risinājumi ļauj
nodrošināt uzņēmuma, organizācijas pastāvēšanu, īstenot
dažādas funkcijas apstākļos, kad būtiski tiek ierobežotas
pārvietošanās, klātienes komunikācijas iespējas. Digitālais ir
kļuvis par neapstrīdamu realitāti un nepieciešamību.

Referātā tiks aplūkoti dažādi iekšējās un ārējās vides faktori,
kas veicina vai kavē digitālās transformācijas īstenošanu
kultūras un radošajās industrijās un izglītībā.
Ārējās vides kontekstā tiks analizēti starptautiska un
nacionāla līmeņa tiesību akti, politikas plānošanas dokumenti,
pētījumi, ziņojumi u.c. dokumenti digitālās ekonomikas,
izglītības, infrastruktūras jautājumos. Tiks analizēts arī
tas, kā Covid-19 pandēmija ir ietekmējusi šos procesus un
paātrinājusi digitālo risinājumu ieviešanu nozarēs.

Iekšējās vides kontekstā tiks aplūkots, kādi ir
priekšnosacījumi veiksmīgas digitālās transformācijas
īstenošanai uzņēmumā vai organizācijā, kāda ir vēlamā rīcība,
lai digitālā transformācija nebūtu tikai kā modes vārds, kas
skaisti izskan ārējā komunikācijā, bet lai tā būtu pamatā

organizācijas attīstības stratēģijai, kas saskan arī ar iestādes taktisko plānu un darbinieku
prasmēm un vērtībām.

Guna Zučika Mūzikas industrijas attīstības
Mg.art., Latvijas iespējas: audiovizuālo darbu
Kultūras akadēmija radīšana, administrēšana un
monetizācija digitālajā vidē

Kopējā mūzikas industrijas infrastruktūra sastāv no četriem
galvenajiem sektoriem – mākslinieku menedžmenta, ierakstu
industrijas, mūzikas izdevniecībām un koncertindustrijas.
Katram no šiem sektoriem ir noteikta loma kopējā mūzikas
mākslinieka karjeras attīstībā un nodrošināšanā, kā arī katra
no tām pārvalda, administrē un monetizē dažādas autoru un
izpildītāju tiesības.

Mūzikas industrijas vērtību ķēdē nozīmīgu lomu spēlē
tehnoloģijas un to attīstība, kas laika gaitā ir gan veicinājusi,
gan traucējusi tās darbību. Tradicionālā mūzikas audio
ierakstu pārdošana digitālajā vidē jau ir nostabilizējusies
un tai ir izstrādāti un ieviesti licenču, administrēšanas un
monetizēšanas mehānismi. Līdz ar “Covid 19” pandēmiju
un publisko pasākumu pilnīgu vai daļēju aizliegumu,
koncertu organizēšanas pārnešana digitālajā vidē ir
radījusi nepieciešamību izvērtēt esošos un ieviest jaunus
mehānismus tiesību īpašnieku aizsargāšanai un taisnīgas
atlīdzības noteikšanai. Ņemot vērā, ka koncertu industrija
pirms tam nav vai reti ir saskārusies ar tiesību normām par
satura padarīšanu pieejamu internetā, realizējot koncertus
digitālajā vidē, iespējama tiesību normu pārkāpšana
nepieciešamo zināšanu trūkuma dēļ.

Prezentācijas ietvaros tiks apskatīta, salīdzināta un analizēta
Latvijas, kā maza tirgus, un Vācijas, kā vadošā Eiropas
mūzikas industrijas tirgus, pieredze audiovizuālu darbu
radīšanā, administrēšanā un monetizācijā, lai noskaidrotu,
kā mūzikas industrija un ar to saistītās industrijas Latvijā ir
adaptējušās audiovizuālu darbu pieejamībai digitālajā vidē,
gan ievērojot autortiesību un blakustiesību normas, gan tos
monetizējot.

123

Ivars Bērziņš Mūzikas un tās menedžmenta
Dr.phil., Latvijas (ne)pietiekama pētniecība
Kultūras akadēmija
Franču 19. gadsimta rakstnieks Gijs de Mopasāns ir teicis:
124 “Savādā māksla – mūzika – poētiskākā un precīzākā no visām
mākslām, neskaidra kā sapnis un precīza kā algebra”.
Mēģinājums aprakstīt un pētīt mūziku bieži vien liekas, kā
mēģinājums aprakstīt smaržu – mūzika vienkārši ir, tā ir
pati par sevi – šķiet, ka tā apiet racionālus domu procesus.
Arī pārskatot “Kultūras Krustpunktu” tematisko sadalījumu
redzam, ka tajā suverēni pārstāvētas skatuves mākslas, kino,
vizuālā māksla un literatūra, bet mūzika.. ?

Mūziku un tās patēriņu ietekmē ļoti dažādi faktori,
kā tehniskās reproducēšanas iespējas un to attīstība,
vizualizācija, virtualitāte, diferencēti dzīves stili, visu dzīves
nozaru ekonomizācija un komercializācija. Ļoti plašas
iespējas mūzikas pētniecība paver uzmanības un pieredzes
ekonomikas kontekstā. Tāpat mūzikas izmantošana reklāmā,
sponsorēšanā, īpaši jauns virziens ir audio zīmolvedība.
Izaicinošs pētniecības virziens mūzikas menedžmentā ir tās
telpas, formāta un apkārtējās vides attīstība. Kā teicis sava
laika ietekmīgākais un drosmīgākais impresārijs, intendants
un ilggadējais Zalcburgas festivāla vadītājs Žerārs Mortjē:
“Mums nākotnē ir pilnīgi par jaunu jādefinē, kas ir koncerts”.

Arī paša menedžmenta un tajā pielietojamo tehniku izpētē
ir ļoti plašas iespējas: diriģenta un orķestra paraugs vadības
modeļa izveidē, bet arī pavisam jaunajā Jazz Mindset jeb
džeza domāšanas veida lomā mūsdienu menedžera darbā.
Mūzika piedāvā plašas iespējas tās vērtības pētniecībā. Ne
tikai mākslinieciskajā, bet it īpaši ekonomiskā, simboliskā un
sociālā skatījumā. Pasaulē pašlaik aktuālais pilsētplānošanas
virziens strādā arī ar pilsētas skaņas plānošanu radošas vides
izveidē. Tie uzskatīts, ka skaņas ainavas informācija un tās
izveidošana ir daudzsološs instruments pilsētplānotājiem

Salīdzinot mūziku ar literatūru, glezniecību un filmu,
manuprāt, tai ir vairākas priekšrocības. Īpaši kopīga ir
koncertā publiski izpildītas mūzikas pieredze, kurā daudzi
cilvēki pilnībā izbauda vienu un to pašu līdzdalību. Koncertu
apmeklēšana atšķiras no filmu skatīšanās, kas ir kopīgs,

bet tomēr zināmā mērā vientuļš un izolējošs notikums; literatūras patēriņš, kas parasti ir
pilnīgi privāta darbība. Pat teātra izrāde, kaut arī kopīgs notikums kā koncerts, nav tik efektīva
personu saistviela kā muzikāls priekšnesums.

Amerikāņu komponiste un dziedātāja Kristīne Lema šogad publicējusi rakstu ar nosaukumu
– “Mūzika kā pasaules lielvara”. Ar viņas citātu, es vēlētos noslēgt savu prezentāciju un
uzmundrināt jūs mūzikas pētniecībā: “Lai kādu lomu Jūsu dzīvē spēlētu mūzikas burvju
eliksīrs, jūs varat to brīvi baudīt un radīt, dalīties melodijās, ritmos un harmonijās šajā senākajā,
bagātīgākajā un bezgalīgi atjaunojamajā pasaulē”.

Ilona Asare Līdzdalīgas kultūrpolitikas
Mg.art., Latvijas Kultūras veidošanas izaicinājumi
akadēmija Latvijas pilsētās: titula
“Eiropas kultūras galvaspilsēta
2027” kandidātpilsētu piemērs

Līdzdalīga pilsētas kultūrpolitikas veidošana, kas mūsdienu
demokrātiskā sabiedrībā ir būtiska sabiedrības interešu
ievērošanai kultūras jomas attīstības plānošanā, līdz šim
nav bijusi plaši pielietota prakse Latvijas pilsētās. Tomēr
pēdējā gada laikā vairākās reģionu pilsētās novērojamas
pozitīvas pārmaiņas tieši ārēja rosinātāja – Eiropas
kultūras galvaspilsētas konkursa rezultātā. Šī Eiropas
Savienības institūciju rīkotā konkursa obligāts nosacījums
kandidātpilsētām ir spēt pamatot ilgtermiņa kultūras
attīstības redzējumu, plaši iesaistot gan pašu kultūras
sektoru, gan dažādas iedzīvotāju grupas. Lai sekmīgi
piedalītos šajā konkursā, vairākās Latvijas pilsētās ir
izmantota jauna veida pieeja kultūras nozares attīstības
plānošanā, veidojot plašas diskusijas un interaktīvas
darbnīcas ne tikai nozares ietvaros, bet veidojot dialogu arī
ar citu jomu un kopienu pārstāvjiem jaunu kultūras attīstības
ideju izstrādē. Turklāt Covid-19 pandēmijas apstākļos šīs
iniciatīvas lielākoties īstenotas attālinātā digitālā formātā.

Referātā analizēts šo iniciatīvu vērtējums pašu kultūrpolitikas
veidotāju skatījumā Daugavpilī, Jūrmalā un Kuldīgā (dati
iegūti daļēji strukturētās intervijās), izdarot secinājumus par
līdzdalīgas kultūrpolitikas veidošanas principu pielietojuma
apmēru un sasniegtajiem rezultātiem minētajās pilsētās,

125

kā arī šo principu ieviešanas iespējām Latvijas pilsētu ikdienas praksē, nodrošinot līdzdalīgu
kultūras pārvaldību.

Dita Pfeifere Kultūras centru definēšanas
Mg.art., Latvijas problemātika
Kultūras akadēmija
Kultūras centri ir daudzfunkcionālas starpnozaru kultūras
126 institūcijas, kas darbojas visās Latvijas pašvaldībās un to
teritorijā nodrošina daudzveidīgu kultūras pakalpojumu
pieejamību, sabiedrības līdzdalības iespējas, mūžizglītības
iespējas un uzlabo vietējās kopienas dzīves kvalitāti. Saskaņā
ar CSP datiem 2020. gadā Latvijā darbojās 558 pašvaldību
kultūras centri, kas veido otro lielāko pašvaldības kultūras
institūciju pārklājuma tīklu valstī aiz bibliotēkām (CSP,
2020:KUG040). Jāpiebilst, ka šajā statistikā nav iekļauta
informācija par nevalstiskā sektora kultūras centriem, jo
atšķirībā no valsts un pašvaldību institūcijām nevalstiskā
sektora institūcijām normatīvajos dokumentos nav noteikts
pienākums iesniegt datus CSP.

Pētījuma ietvaros veikta literatūras un dokumentu izpēte, kā
arī statistikas datu analīze, lai raksturotu jēdziena ”kultūras
centrs” lietojumu un definēšanas problemātiku gan Latvijas,
gan starptautiskā kontekstā. Referāta ietvaros analizēti arī
kultūras centru veidošanās vēsturiskie aspekti Latvijā, ar
kuriem saistīta kultūras centru definēšanas problemātika. Lai
gan jēdziens “kultūras centrs” Latvijā tiek lietots jau kopš
20. gadsimta. 90. gadu beigām, tomēr tā skaidrojums nozares
kontekstā atrodams tikai nedaudzos literatūras avotos un
kultūrpolitikas plānošanas dokumentos, kas tiks analizēti šī
referāta ietvaros.

Kultūras centru vēsturiskā attīstība (kas ietekmējusi arī
nosaukuma modifikācijas) iedalāma trīs posmos, no kuriem
pirmais saistāms ar Latvijas valsts veidošanās un pirmās
republikas pastāvēšanas laiku līdz padomju okupācijai, otrais
– ar laika posmu no 1945. līdz 1989.gadam, kad Latvija bija
PSRS sastāvā, trešais ar Latvijas neatkarības atgūšanu
1990. gadā līdz pat mūsdienām. Latvijā kultūras centriem
laika gaitā šajos atšķirīgajos vēstures posmos izveidojušies
dažādi nosaukumi, kā piemēram, “saieta nams”, “tautas

nams”, “kultūras nams”, “kultūras pils”, “kultūras centrs” un dažādas citas nosaukumu
modifikācijas.Kultūras centri kā fenomens ir raksturīgs arī citām valstīm, it īpaši bijušajām
sociālistiskajām valstīm, tomēr arī Rietumeiropas valstīs ir veidojušies dažādi kultūras
institūciju modeļi, kuri, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, ir atstājuši zināmu ietekmi arī uz
Latvijas kultūras centru darbību, tai skaitā, uz kultūras centru definēšanas problemātiku.

Gundega Ozoliņa Bērnu literatūras balvas:
Mg.hum., Latvijas starp izcilību un kultūrpolitiku
Kultūras akadēmija
Vēsturiski bērnu literatūras balvas tika radītas, lai uzlabotu
bērnu literatūras kvalitāti un veicinātu bērnu grāmatu
patēriņu. Tomēr, kā norāda bērnu literatūras apbalvošanas
pētnieki Kenets Kids (Keneth K.Kidd) un Beta Driskola (Beth
Driscoll), tieši bērnu literatūras balvām ir bijusi ārkārtīgi liela
loma bērnu literatūras attīstībā un vidusmēra (middle-brow)
literatūras tradīcijas veidošanās procesos 20. gadsimtā.
Šobrīd, bērnu literatūras balvām joprojām ir liela nozīme
augstas kvalitātes bērnu literatūras radīšanā, starptautiskas
bērnu literatūras aprites nodrošināšanā, dažādības, kultūru
mijiedarbības un vērtību apmaiņas veicināšanā, turklāt tās
ir gan kultūrpolitikas instruments, gan arī socio-kultūr-
ekonomisku norišu rezultāts.

Kā norāda viens no ievērojamākajiem apbalvošanas
fenomena pētniekiem Džeimss Inglišs (James F. English),
kultūras vērtību radīšana, balvu izveide un apbalvošana
ir sociāls process – politiskajiem aspektiem, šķirai,
rasei, dzimumam vai nācijas piederībai ir nozīme, turklāt
apbalvošana nevar tikt skatīta tikai no viena aspekta, jo,
apbalvojumu iniciētās pārejas starp sociālo, kultūras un
ekonomikas kapitāliem ir kompleksas. Tāpat kompleksas
ir arī apbalvošanas procesā iesaistīto aktoru – balvas
veidotāju, balvas saņēmēju un publikas – attiecības dažādās
apbalvošanas procesa stadijās, iezīmējot iesaistīto aktoru
mērķus, kas atkarībā no iedibinātās balvas specifikas var tikt
sasniegti dažādos līmeņos.

Saistība ar bērniem apbalvošanas procesu padara par ļoti
jutīgu tēmu, galvenokārt tāpēc, ka apbalvots tiek ne tikai
izcils veikums, bet gan tiek leģitimizētas arī kādas noteiktas
vērtības, jauninājumi, stereotipi, tiek iesaistīta balvas

127

piešķīrēju personiskā gaume, subjektīvā pieredze, turklāt ikvienam iesaistītajam ir viedoklis par
to, kas būtu vislabākais bērnu nenobriedušajiem prātiem.

Referāta mērķis ir sniegt ieskatu bērnu literatūras apbalvošanas specifikā un tās
problemātiskajos aspektos.

Ilze Kļaviņa Bērnu auditorijas kultūras
Mg.art., Latvijas Kultūras pieredzes attīstība. Līdzdalības
akadēmija gadījumu analīze.

Bērnu auditorijas kultūras patēriņa laukā, ko specifiski
raksturo tajā iesaistīto pieaugušo grupu ietekme (radinieki,
pedagogi, kultūras piedāvājuma veidotāji), bērnu līdzdalība
kultūras produkta veidošanā ir viena no komunikatīvām
stratēģijām, kas virzītas uz sabalansētu atbilstību starp bērnu
un pieaugušo uztveres un kultūras pieredzes nesakritībām.
Izvirzot kultūras piedāvājuma bērnu auditorijai pieejamību un
kvalitāti kā problēmu risina dažādas pieejas, – mākslinieciski
estētiskās vērtības pieeja, izglītojoši audzinošā pieeja un
pakalpojuma mārketinga patēriņa aspekti.

Pētījums analizē gadījumus, kad profesionāli kultūras
piedāvājuma veidotāji iekļauj bērnu līdzdalības elementu
kultūras produkta sagatavošanā (festivāla, profesionālu
mākslinieku priekšnesuma).

Mai ja Tre i le Covid-19 pandēmijas ietekme
Mg.philol., Latvijas uz Latvijas iedzīvotāju lasīšanas
Nacionālā bibliotēka paradumiem

128 Sākoties Covid-19 pandēmijai, sociālajos tīklos varēja vērot
dažādu ar lasīšanu saistītu individuālu refleksiju un pat
kolektīvu akciju pieaugumu. Tādēļ 2020. gada maijā Latvijas
Nacionālā bibliotēka (LNB), kas pastāvīgi nodarbojas ar
lasīšanas vēstures un arī mūsdienu lasīšanas paradumu
pētniecību, uzsāka iedzīvotāju aptauju ar mērķi uzzināt, kāds
bijis ārkārtējās situācijas stingrākā ierobežojumu posma (no
2020. gada 12. marta līdz 12. maijam) iespaids uz lasīšanai

izvēlēto saturu un lasīšanas ieradumiem jeb – kas tieši un kādā veidā tika lasīts.
2021. gada pavasarī, kad pandēmijas nestās korekcijas – attālinātais darbs, sociālā
distancēšanās, ierobežotā iespēja apmeklēt kultūras iestādes un pasākumus – jau bija
kļuvušas par ikdienu, aptauja tika veikta atkārtoti. Abās aptaujās kopā piedalījās 2436
respondentu. Tās norisinājās digitālajā vidē un tika izplatītas ar sociālo tīklu un vēstkopu
palīdzību.

Referāta mērķis ir, izmantojot aptaujās iegūtos datus, iezīmēt lasīšanas paradumu maiņas
pirmās ārkārtējās situācijas periodā un gadu pēc pandēmijas sākuma, skatot jaunās tendences
lasīšanas vēstures kontekstā.

Kādas un cik paliekošas sekas uz lasīšanas paradumiem atstās Covid-19 pandēmija, vislabāk
varēs redzēt ar laika distanci, taču abas aptaujas fiksē procesu tā pārmaiņu brīdī, tādēļ var tikt
izmantotas kā izejmateriāls tālākai pētniecībai. 2020. gadā veiktā aptauja jau palīdzējusi atrast
jaunu fokusu lasīšanas vēsturei veltītam zinātnisko rakstu krājumam “Lasīšanas pandēmija.
Esejas par lasīšanas vēsturi Latvijā”, kuru LNB izdeva 2020. gada nogalē.

Mariona Baltkalne Vai māksla var darboties kā
Mg.art., Latvijas Kultūras instruments komunikācijā
akadēmija par dabaszinātņu aktuāliem
pētniecības jautājumiem?

Mūsdienu plašajā un piesātinātajā informatīvajā telpā
konkrētam vēstījumam sasniegt sabiedrību kļūst aizvien
izaicinošāk. Tas attiecināms arī uz tiem vēstījumiem, kas
saistīti ar dažādu zinātņu radītiem jauninājumiem un
sasniegumiem. Sarežģījumus rada norises mediju industrijā,
kur aizvien pieaugošāku ietekmi gūst interneta un sociālie
mediji, ļaujot par satura veidotāju kļūt teju katram. Tāpat lomu
spēlē arī straujais dzīves ritms, sabiedrības izglītības līmenis,
vispārēja interese par zinātni un citi priekšnoteikumi. Turklāt
arī tad, ja šī informācija sasniedz vēlamo mērķa grupu, nav
garantijas, ka tā informāciju uztvers un atbilstoši interpretēs.
No vienas puses, sabiedrība ir piedzīvojusi lielu tehnoloģisku
progresu, ir vairojušās zināšanas un izpratne par dabā un
cilvēka organismā notiekošajiem procesiem, un arī kopējais
izglītības līmenis ir attīstījies. Bet, no otras puses, ir audzis
arī cilvēku prasīgums un pat neticība tam, ka zinātne varētu
sniegt vērtīgu pienesumu vai arī ka konkrētais jaunatklājums
būtu aktuāls un kaut ko izteikti mainītu. Turklāt zinātnes
jaunu pavērsienu gadījumā to radītāju loks nereti nemaz

129

nav sagatavots komunikācijai ar sabiedrību un nespēj reaģēt izaicinājumiem. Savukārt krietni
sagatavotāka mēdz būt tā puse, kura, balstoties emocijās un puspatiesībās, nevis zinātnieku
atzinumos, spēj sekmīgi radīt dezinformācijas kampaņas. Tas spilgti izpaudies jautājumos par
5G tehnoloģiju, koronavīrusa SARS-CoV-2 izraisīto saslimšanu Covid-19, pret to izstrādāto
vakcīnu. Tā rezultātā zinātniekiem nepieciešams domāt ne tikai par savas pētniecības
objektu, bet arī to, kā par pašu pētniecību, tās norisi un rezultātiem uzrunāt sabiedrību,
kādus paņēmienus izmantot, lai radītu pārliecību, ka pētījumam ir nozīme ilgtermiņā uz
sabiedrības veselības aprūpi, izglītības sistēmu vai dzīves kvalitāti kopumā. Turklāt būtiski,
lai ar vēstījumu palīdzību izdotos ne tikai piesaistīt uzmanību, bet arī raisīt auditorijā uzticību.
Kā viens no paņēmieniem komunikācijai par zinātnes aktuālajiem tematiem varētu būt
krustpunktu meklēšana ar citām disciplīnām un jaunu izteiksmes līdzekļu izmantošana. Jau
vēsturiski zinātnieki strādājuši zinātnē un mākslās vienlaikus, un robežas starp šīm jomām
ir bijušas saplūdušas. Mūsdienās, no vienas puses, pastāv konkrēti klasifikatori, kas nosaka
nozaru dalījumu. Taču, no otras puses, dalījumi savstarpēji atšķiras, robežas starp nozarēm
joprojām mēdz būt neskaidras, un tās patiesībā aizvien biežāk nepieciešams nojaukt un
veidot savstarpējas mijiedarbības, lai iegūtu jēgpilnus risinājumus sabiedrībai nozīmīgiem
jautājumiem. Referāta ietvaros aplūkošu, vai mākslinieciskās izpausmes veidi var tikt izmantoti
kā instruments dabaszinātņu komunikācijā un kā šī komunikācija tādējādi varētu kļūt
iedarbīgāka un veiksmīgāka.

130

MĀKSLA, LITERATŪRA
UN VIZUALITĀTE

Publiskās mākslas un skatītāja
attiecības: reakcijas cēloņu
modelējumi Latvijas kontekstā

Auguste Petre Publiskās mākslas un skatītāja attiecības ir jautājums, kura
Mg.art., Latvijas Kultūras aktualitāte Latvijā kopš 20. gadsimta 90. gadiem ir periodiski
akadēmija pieaugusi un samazinājusies ar atšķirīgu intensitāti. Šo
gadu laikā ir piedzīvoti vairāki mēģinājumi un iniciatīvas, lai
132 rastu mākslas vietu Rīgas urbānajā ainavā, taču tikai dažiem
projektiem ir izdevies veiksmīgi īstenoties ilgtermiņā, gan
finansiālo ierobežojumu, gan citu ar pašvaldības un valsts
pārvaldi saistītu jautājumu dēļ. Ierasta prakse ir īslaicīga
vizuālās mākslas projektu parādīšanās publiskajā vidē, un
šķietami par iemeslu tam kļuvusi ne tikai organizatoriskā
kapacitāte, bet arī sabiedrības attieksme.

Pēdējo gadu piemēri liecina par publiskās mākslas un
skatītāja attiecību pasliktināšanos – par mākslas darbu
apgānīšanu un vandālismu iespējams runāt gan Tēlniecības
kvadriennāles Rīga 2020 un Latvijas Laikmetīgās mākslas
centra organizētā projekta “Kopā”, gan Rīgas Fotomēneša
2021 kontekstā. Taču īpaši šīs attiecības saasinājušās pēdējos
mēnešos – diskusijas, virtuālu mobingu, varas iesaisti
mākslas satura kontrolē, parakstu vākšanu par mākslas
objektu demontāžu un vandālismu ir piedzīvojuši vairāki
Latvijā atzītu mākslinieku darbi. Kā spilgtākais piemērs
noteikti minams Kristiana Brektes radītais sienas gleznojums
“Veltījums Džemmai Skulmei”, kā arī pret mākslinieku
ierosinātā krimināllieta par autordarbu saturu un viņam
izstādītu atbalsta plakātu dedzināšana pie Latvijas Mākslas
akadēmijas. Taču laikā kopš septembra uzsākta arī parakstu
vākšana par Annas Heinrihsones instalācijas, veltījuma
Aleksandram Čakam likvidēšanu no Ziedoņdārza, jauno
mākslinieku darbu apgānīšana Brīvības alejā, kur norisinās
Latvijas Mākslas akadēmijas organizēts publiskās mākslas
projekts, kā arī Indriķa Ģelža skulptūras dedzināšana pie
Hanzas perona. Šie notikumi faktiski liecina par sabiedrības
agresiju un nevēlēšanos publiskajā telpā saskarties ar
laikmetīgo mākslu, savukārt no pētnieciskā viedokļa vedina
domāt par šādas reakcijas vēsturiskajiem un kontekstuālajiem
cēloņiem.

Līna Birzaka- Priekule Kā kūrēt 90tos? Izstādes “Kur
Mg.art., Latvijas Mākslas manas kārtis kritušas” piemērs
akadēmija
Par prezentācijas analīzes objektu izvēlēta referāta atuores
pētnieciska laikmetīgās mākslas izstāde sadarbībā ar kuratori
Zani Onckuli un mākslinieci Ievu Krauli-Kūnu, kas tiks atvērta
2021.gada oktobrī kim? laikmetīgās mākslas centrā un kas
būs veltīta 90. gadiem. Izstādes nosaukums ir “Kur manas
kārtis kritušas?”.

90. gadi Latvijai bija radikāls pārmaiņu laiks sociālajās,
ekonomiskajās un politiskajās jomās. Šo laiku no vienas puses
piepilda nacionālās pacilātības jūsma, bet no otras puses
sāpīgas vilšanās un apjukums. Kamēr paaudze, kura dzimusi
periodā no 80to gadu sākuma līdz 90to gadu sākuma atceras
šo laiku kā ‘’žilitona’’, košļājamo gumiju, reivu, hip hopa, grafiti
un Tvinpīkas laiku, tikmēr paaudze/s pirms tām pārsvarā
vēlas izdzēst no savas atmiņas veselu dekādi, ko raksturo
minimāli naudas līdzekļi, augsts noziedzības līmenis, rekets
un lepna iesoļošana kapitālisma zonā.

1990. gads bija brīdis, kad pēc Atmodas bija iespēja atjaunot
neatkarīgu valsti, pieņemot lēmumu, kādu mēs to vēlamies
redzēt? Tomēr brīdi pirms jaunās valsts koncepcijas
ieviešanas reālajā dzīvē, rodas dīvaina pasaule, kurā noris
‘’spēlēšanās valstīs’’, neievērojot nekādus noteikumus – dīleri
un krimināļi, kukuļi un lētas plastmasas preces, viltojumi
un ārišķības, viegla peļņa un vardarbība, ēnu ekonomika
un milzīga plaisa starp latviešiem un krieviem. Izstādes
veidotājas vēlas uzdot jautājumu, cik lielā mērā valsti, kurā
dzīvojam tagad, ir ietekmējusi 30 gadus nesenā vēstures
realitāte un vai tā vispār ir mainījusies?

Prezentācijā tiks analizēta pētnieciskā izstāde, kas apkopo
kultūrvēsturiskas, mākslinieciskas, politiskas un uz emocijām
un sentimentu balstītas liecības (epizodes, mākslas darbus,
atmiņas) nolūkā pierādīt konkrēta perioda “dzīvotspēju”
un “nebeidzamību” arī 30 gadus “pēc fakta”. Referātā tiks
apskatīts un pētīts bagātīgs materiāls, kāds pieejams par
90to gadu Latvijas mākslas telpu nolūkā piedāvāt ar šodienas
procesiem sabiedrībā sinhronizētu lasījumu par tēmu
90tie - dekāde, kas vēl joprojām ir šeit.

133

Auguste Petre 90 par deviņdesmitajiem.
Mg.art., Latvijas Kultūras Pētījuma pirmā fāze
akadēmija
“90 par deviņdesmitajiem” ir ilgtermiņa projekts par
Lāsma Goba 1990. gados dzimušo Baltijas mākslinieku identitātes
Bc.art., Latvijas veidošanās procesu, tā nozīmi viņu radošajā darbībā, esot
Kultūras akadēmija pirmajai paaudzei, kas dzimusi atjaunotajās Baltijas valstīs
pēc sociālistiskā režīma. Projekta iniciatores un vadītājas
ir kuratore, Latvijas Kultūras akadēmijas doktorantūras
studente Auguste Petre un mākslas projektu vadītāja,
antropoloģijas maģistrantūras (Latvijas Universitāte) studente
Lāsma Goba. Pašlaik noris projekta pirmā fāze, kas saistāma
ar Latvijas mākslas un kultūras vēstures analīzi, laikmetīgās
vizuālās vides dokumentāciju, jauno mākslinieku u.c. nozares
profesionāļu intervēšanu. Otrajā un trešajā pētījuma fāzē
tiks pētītas Lietuva un Igaunija. Kā projekta noslēdzošā fāze
paredzēta Baltijas jauno mākslinieku grupas izstāde, kurā no
vairākiem aspektiem atspoguļota identitātes izpratnes tēma
(provizoriska izstādes norise – 2024. gads).

Pašlaik aktuālā projekta pētniecības fāze saistāma ar
latviešu jauno mākslinieku radošās darbības izpēti un ar
identitāti saistīto jautājumu aplūkošanu plašākā kontekstā.
1990. gadi tiek saukti par “pārejas posmu”, tādēļ ir būtiski
pētīt, kā šī pirmā postsociālisma ērā dzimusī mākslinieku
paaudze savā praksē komunicē demokrātiskās vērtības, kas
veidojušās un attīstījušās viņu bērnības periodā. Šis pētījums
ir pirmais tik liela mēroga projekts, kurā pievērsta uzmanība
postsociālisma vides nozīmei 1990. gados dzimušo Baltijas
mākslinieku radošajā praksē. Šobrīd jaunākās paaudzes
mākslinieki darbojas plaša klāsta mēdijos, pludinot mākslas
žanru robežas, turklāt daudzi no viņiem tieši vai netieši savās
izpausmēs lieto atsauces gan uz padomju laiku, gan
20. gadsimta 90. gadu reālijām un estētiku.

Konferencei izstrādātajā prezentācijā un referātā projekta
autores A. Petre un L. Goba iepazīstinās ar pētījuma ideju,
mērķiem un uzdevumiem, kā arī līdz šim paveikto.

134

Atis Kampars Tēlaino paraugu ietekme un
Mg.art., Latvijas loma akadēmiskās attēlošanas
Kultūras akadēmija kultūrā

“Akadēmiskā kultūra” ir jēdziens ar vairākiem izpratnes
līmeņiem, no kuriem jāizceļ (1) institucionālais – mākslas
akadēmijas kā Rietumu jauno laiku kultūrai raksturīga
izglītības formācija, (2) stilistiskais – akadēmisms kā
tradicionāls 19. gadsimta jaunrades virziens un (3)
metodoloģiskais – “klasisko” mākslas akadēmiju kultivētā
tēlaino priekšstatu vide. Šī priekšlasījuma mērķis ir izcelt
‘paraugu kultūras’ tēmu kā vēsturiski un metodoloģiski
nozīmīgu izpētes objektu.

Mākslas akadēmijas veidojas 16. gadsimta vidū, sabiedrībai
apzinoties nepieciešamību paplašināt un uzlabot mākslinieku
un arhitektu izglītības kvalitāti, un šī atziņa rodas gandrīz
vienlaicīgi ar Antīkās kultūras artefaktu – skulptūru un
arhitektūras objektu – apzināšanu, publiskas demonstrēšanas
sākumu un to atzīšanu par universālas kvalitātes etaloniem.
Līdztekus seno un laikmetīgo tekstu iespiešanai, arī antīko
artefaktu kopēšana un pavairošana jau 16. gadsimta vidū
kļūst par pastāvīgu kultūras industrijas daļu, un tāda tā ir vēl
arī mūsu dienās, neraugoties uz to, ka pieprasījums jaunu
kopiju izgatavošanai ir samazinājies.

Paraugu izmantošana attēlošanas prasmju apguvē uzkrāj un
stabilizē noteikta veida pieredzi, kura var būt gan ar pozitīvu,
gan regresīvu nozīmi. Kritiski vērtējamas “paraugu kultūras”
blakusparādības ir (1) paliekoša vai pat dominējoša ietekme
uz tēlaino domāšanu un (2) redzamās pasaules novērošanas
un izzināšanas aizstāšana ar jau esošu attēlu atdarināšanu.

Priekšlasījumā paredzēts sniegt ieskatu “paraugu kultūras”
vēsturiskajos pirmsākumos un problemātikā, kā arī norādīt uz
analogiem procesiem mūsdienu kultūrā.

135

Dace Voitkeviča Vēsturisko arhitektūras stilu
Mg.art., Latvijas atdzimšana un tās ietekme
Mākslas akadēmija Latvijas kultūrā

Strauja industrializācija 19.gadsimta otrajā pusē pavēra
jaunas iespējas būvniecībā, taču paradoksālā kārtā veicināja
sabiedrības interesi par vēsturiskajiem arhitektūras stiliem
un to popularitāti. Laikā, kad būvniecībā varēja izmantot
agrāk nebijušas iespējas, tika celtas ēkas neogotikas,
neoklasikas, neobaroka, neorenesances un citos stilos. Tā
sauktais historisms (Latvijas arhitektūras vēsturē saukts arī
“eklektisms”) tika izmantots muižu kungu māju arhitektūrā,
sakrālajās celtnēs, dažādās publiskajās un privātajās ēkās
Rīgā un citās Latvijas pilsētās. Dažādu vēsturisku apstākļu dēl
šie stili Latvijā ir mazāk novērtēti un pētīti, jo bija raksturīgi
laikam pirms neatkarīgas Latvijas valsts izveides. Arī pēc Otrā
Pasaules kara sekojusī padomju okupācija nebija labvēlīgs
laiks 19. gadsiemta otrās puses un 20. gadsimta sākuma
arhitektūras pētniecībai. Latvijā historisma ēkas projektēja
pārsvarā baltvāciešu un citu tautību arhitekti. Piemēram,
vienas no atpazīstamākajām neogotikas ēkas – Rīgas Biržas
komercskolas (1902–1905, tagad Latvijas Mākslas akadēmija)
ir vācbaltiešu izcelsmes arhitekts Vilhelms Bokslafs (1958–
1945). Referāts sniedz ieskatu historisma arhitektūras stilu
izveides vēsturē, tā cēloņiem, idejām un sasniegumiem
pasaules kontekstā. Tiek aplūkoti ievērojamākie paraugi
Latvijas arhitektūrā – baznīcas, muižu kungu mājas, skolas,
īres nami, fabrikas. Atgriešanās pie agrāku laiku ideāliem
izpaudās ne tikai arhitektūrā, tā bija plašāka kultūras kustība.
Pētot pasaules kultūras ideju strāvojumus 19. gadsimtā,
tiek meklēti saskares punkti ar latviešu kā nācijas izveides
ideju aktualizēšanos (piemēram, jaunlatvieši), kas vērojamas
literatūrā, vēstures izpētē, glezniecībā un citos mākslas
virzienos.

136

Aiga Dzalbe Kad teksts kļūst par attēlu.
Mg.art., Latvijas Latvijas laikmetīgās mākslas
Mākslas akadēmija piemērs

Vizuālās mākslas vēsturē vērojamas visai daudzveidīgas
teksta un attēla attiecību variācijas. Senākie attēli ir teksti
“per se” – piktogrammas, ideogrammas, piemēram, hieroglifi
ir reizē attēli un teksti. Šodienas izstāžu praksē mākslinieki
un kuratori tekstu visbiežāk izmanto, lai paskaidrotu grūti
nolasāmu vēstījumu. Tomēr arvien aktuāls palicis jautājums:
kā vārds (teksts, raksts) var aizstāt formu vai arī kopā ar
to radīt tēlu? Arī vairākus Latvijas māksliniekus raksturo
konsekventa interese strādāt ar valodu un spēja domāt
konceptuāli.

Meklējot vizuālās mākslas un lingvistikas saistību nesenos
Latvijas mākslas piemēros, nākas pievērsties visam mediju
spektram – glezniecībai, zīmējumam, tekstilmākslai,
fotogrāfijai, digitāldrukai, video, performancei, instalācijai
un to hibrīdformām. Teksta un attēla māksliniecisko
interpretāciju vēsturi Latvijā balsta dadaisma un
konceptuālisma tradīcijas. Dadaistiskas valodas spēles
nodarbina daudzus, tomēr pārsvarā tikai kā rotaļīgi
eksperimenti, jautra niekošanās ar valodu, tekstiem un
to nozīmēm, tādēļ parasti tās aiziet zudībā. Savukārt
konceptuālisms kļuvis par radošās darbības metodi arī
dažiem Latvijas mūsdienu mākslas ievērojamākajiem
pārstāvjiem, viņus interesē teksta un attēla mijiedarbība.

Latvijā teksta vizuālajā potenciālā ieinteresēto mākslinieku
skaits manāmi pieauga 1990. gadu nogalē, tomēr gribas
domāt, ka jau Boriss Bērziņš, Jānis Pauļuks, Miervaldis
Polis, Henrihs Vorkals un vēl jo vairāk – Hārdijs Lediņš, Juris
Boiko, Leonards Laganovskis u.c., savos acīm baudāmajos
darbos iekļaujot tekstus, ir rēķinājušies ar ko vairāk kā tikai
kaligrāfiski dekoratīvu iedarbību. Latvijas māksliniekus
neuzrunā lingvistiskā konceptuālisma princips – noliegt
mākslas darba vizualitāti un emocionalitāti, tieši pretēji – tiek
meklēta teksta vizualitāte, radīti “teksta ķermeņi” ar savu
ekspresivitāti.

137

Lingvistiski orientēto mākslinieku interpretācijas ir daudzveidīgas: no asprātīgām
sociālpolitiskām spēlēm ar valodu (Leonards Laganovskis) līdz lakoniskiem, analītiskiem
tīru ideju pārnesumiem glezniecībā (Arturs Bērziņš), no glīti vilktiem burtiem, kas veido
pārsteidzošu papildus nozīmi ar acīm uztveramās gleznās (Inga Brūvere, Barbara Gaile) līdz
braila raksta mežģīnēs, audumos un adījumos ierakstītām vēstīm (Gundega Strautmane,
Lienīte Slišāne). Tomēr visauglīgāk šo pieeju kopj radošā apvienība “Orbīta”, kuras kodolu veido
dzejnieki – eksperimentos ieinteresēti multimediju mākslinieki.

Ceļā uz vizualitātes
daudzfunkcionalitāti.
1901. gada Rīga

Zane Grigoroviča 19. gadsimts bija daudzveidīgu jauninājumu laiks Latvijas
Mg.art., Latvijas Kultūras teritorijā, kas radīja ne vien sociālas pārmaiņas, bet arī
akadēmija veicināja mākslas procesu attīstību.

138 19. un 20. gadsimta mijā sociokltūras kontekstā vērojamas
parādības, kas rosina detalizētāk analizēt, vai vizuālā māksla,
vizualitāte kopumā kļūst daudzfunkcionālāka, vai vizualitāte
tiek izmantota konceptualizēti dažādās dzīves jomās.
Referāta ietvaros sniegts īss ieskats 1901. gada notikumos,
kas saistīti ar vizuālās mākslas un plašāk – vizualitātes
– izpausmēm un funkcijām. Spilgtākās liecības sniedz
Rīgas rūpniecības un amatniecības jubilejas izstādes (1901)
materiāli. Izstāde bija konceptuāli daudzveidīgs notikums,
kas atspoguļoja Rīgas un citu Baltijas pilsētu sasniegumus
rūpniecības un amatniecības nozarēs. Tomēr, atšķirībā
no 19. gadsimtā rīkotajām vērienīgajām ražošanas nozaru
produkcijas izstādēm (1865., 1871.,1883. un 1889. gadā), kā arī
Latviešu etnogrāfiskās izstādes (1896), 1901. gada izstādes
konceptuālo veiksmi apliecina vizuālo elementu mērķtiecīga
izmantošana. Jubilejas iztādes ietvaros notiek Baltijas
mākslinieku retrospektīvā izstāde, kurā piedalās arī Janis
Rozentāls. Jubilejas izstādes vizuālā tēla mākslinieciskajā
noformējumā dominē jūgendstils – Riharda Zariņa veidotajā
plakātā, ielūgumos, katalogā, ilustrētajos ceļvežos, atklātņu
un fotogrāfiju komplektos, albumos, pilsētas panorāmās un
pat vēstuļpapīrā ar Rīgas skatiem vērojama vienota stilistika.
Plašāk skatot periodiskos izdevumus, ar izstādi saistītās
reklāmas, dažādu produktu etiķetes, atklājas mērķtiecīgs

vizualitātes izmantojums ne vien estētiskos, bet arī pragmatiskos nolūkos. Vizualitāte
aptver plašu telpu, iespējams, kļūstot par ikdienas sastāvdaļu. Zīmīgi, ka kopējais izstādes
apmeklētāju skaits bija 806 898, turklāt 4. augustā izstādi apmeklēja 500 000 viesu. Jubilejas
izstādes vizuālie risinājumi skatāmi paralēlēs ar 1900. gada Parīzes Starptautisko izstādi, kā arī
ar 1887. gada Publisko mākslas un rūpniecības izstādi Stokholmā.

Laine Kristberga Transdisciplinary and
PhD, Filozofijas un Transnational Manifestations
socioloģijas institūts, in Ojārs Feldbergs’ Art
Latvijas Universitāte
In Latvian cultural and art environment, Ojārs Feldbergs
(1947) is mostly known as a prominent sculptor whose works
have been exhibited on a global scale. Moreover, in 1991
Feldbergs founded an open-air art park “Pedvale”. The art
park, along with the renovated Pedvale Manor have become
a crucial cultural heritage site in Latvia. However, Feldbergs
has also been interested in a more holistic approach towards
sculpture, whereby several disciplines are integrated and
synthesised in one work of art. For him, it is not only the
stone as a material, but also the environment, relationship
with the spectator and performative actions that contribute
to the evocative and affective qualities of the work of art.
As Feldbergs admits, “I construct imaginative situations”
(2021), and in many ways Feldbergs can be defined as “Homo
Ludens” - a man, who plays. Feldbergs’ transdisciplinary
works of art can be characterized as a combination of
gnôsis, praxis and poiêsis, drawing on “sensory, emotional,
perceptual, kinesthetic, embodied and imaginal ways
of knowing” (Leavy, 2018). From the point of view of art
history, parallels can be drawn with Land or Environmental
artists in the West; however, such comparisons should
be assessed carefully in terms of knowledge production
and the vertical power structure, whereby the Western art
discourse prevails. Such a “universal perspective understood
as a methodological instrument, prevents the discovery
of the particular meanings of culture and disrupts all
attempts at defining [..] regional, ethnic and local identities”
(Piotrowski, 2000). A different paradigm is needed to analyse
transnational works of art, to avoid the centre-periphery
dynamics and “pre-determined ideas of cultural hierarchies”

139

(Kaufmann, Dossin, Joyeux-Prunel, 2015). In this sense, the concept of “transnational [..]
encourages the idea that art, artists and art histories are connected beyond their countries of
origin. The word ‘transnational’ encourages [..] to challenge and revise dominant art histories
by highlighting the global exchanges and flow of artists and ideas” (Tate Modern).

Astoņstaru zvaigznes
attēlojumi un simbolika
1905.–1920.g. Latvijas valsts
veidošanās procesā

Otto Ķenga Astoņstaru zvaigznes attēlojumi ieņem nozīmīgu vietu
Mg.art., Latvijas Kultūras Latvijas kultūrvēsturē. Tie ir klātesoši nacionālās atmodas
akadēmija kustības ietvaros, 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta
sākumā, ir plaši pārstāvēti 20. gadsimta pirmās puses
140 vizuālajā mākslā, dekoratīvajā mākslā un daiļamatniecībā,
tika apcerēti zinātniskajā un populārzinātniskajā literatūrā un
periodikas rakstos, kā Latvijā, tā trimdā, un spēlēja svarīgu
lomu Latvijas neatkarības atgūšanas laikā, 20. gadsimta
astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākuma.

Šajos procesos astoņstaru zvaigznes attēlojumi gan tika
vizuāli reprezentēti, gan arī ieguva noteiktu nozīmi, dažos
gadījumos burtiski to atrodot attēlojumu komentāros, bet,
lielākoties, nozīmei rodoties vizuālajā un kutūrvēsturiskajā
kontekstā.

Jau 20. gadsimta sākumā astoņstaru zvaigzni Latvijas
kultūrtelpā sāka izšķirt kā vienu no būtiskām ornamentālām
zīmēm un, aktualizējoties nacionālās valsts veidošanās
procesiem, etnogrāfisko zīmju izmantošana ieņēma svarīgu
vietu daudzu mākslinieku daiļradē, būtībā paplašinot
astoņstaru zvaigznes simboliku: “viena no latviešu tekstiliju
ornamenta” nozīmei pievienojot “seno latviešu rituālu” nozīmi
J.Rozentāla sienas gleznā “Spēks” (lai gan ar ierobežotu
ietekmi), “vēsturiskā īsteni latviskā stila” nozīmi J.Kugas
scenogrāfijā J.Raiņa “Uguns un nakts” iestudējumā Jaunajā
Rīgas teātrī un, vēlāk, A.Kalniņa operas “Baņuta” iestudējumā
Nacionālajā operā, “nacionāli patriotisko” nozīmi A.Cīruļa
gatavotajos latviešu strēlnieku bataljonu karogos, kā arī
konkrēto “Latvijas vēsturisko novadu” ideju A.Cīruļa Latvijas

karoga un ģerboņu metos un V.Krūmiņa Latvijas kartes attēlojumā.

Būtībā, tieši šajos virzienos attīstās astoņstaru zvaigznes nozīmes 1920.–1940.g.: kā piemēri
latviešu tekstiliju ornamentu pētīšanai un publicēšanai var kalpot J.Sudmalis ar “Latvju
rakstiem” un R.Zariņš, kura izdotajos “Latvju rakstu” sējumos atsevišķu ierakstu par astoņstaru
zvaigzni veic M.Siliņš; astoņstaru zvaigznes jaunradītās mitoloģiskās simbolikas virzienu
reprezentē E.Brastiņš un, vēlāk, J.Bīnes raksti un daiļdarbi; astoņstaru zvaigznes vietu “latviskā
stila” attīstībā var izsekot pēc A.Cīruļa mākslas un daiļamatniecības paraugiem, J.Madernieka
daiļrades un N.Strunkes lietišķās mākslas; visbeidzot – par nacionāli patriotisko astoņstaru
zvaigznes izmantošanas piemēru kalpo Aizsargu organizācija un tās izmantošana K.Ulmaņa
valdīšanas laikā

Elīna Veilande-Apine Latvijas Tekstilmākslas
MA, Latvijas Mākslas asociācijas izveide un darbība
akadēmija
Politisko un ekonomisko pārmaiņu ietekmē Latvijā
20. gadsimta deviņdesmito gadu vidū dažādās mākslas
nozarēs mākslinieki apvienojās un dibināja neatkarīgas
apvienības. Paralēli un nepārtraucot dalību tekstilmākslas
sekcijā 1941. gadā izveidotajā mākslinieku organizācijā
“Latvijas Mākslinieku savienība”, Latvijas Mākslas
akadēmijas (LMA) tekstilmākslas katedras vadītāja,
profesore un māksliniece Aija Baumane (1943.–2019.)
kopā ar desmit dažādu paaudžu tekstilmāksliniekiem un
tekstilmākslas pētnieci Veltu Raudzepu dibināja Latvijas
Tekstilmākslas asociāciju (LTA). 1994. gadā LTA apvienojās 72
tekstilmākslinieki.

Referāta mērķis ir raksturot Latvijas Tekstilmākslas
asociācijas darbības nozīmi Latvijas 20. gadsimta 90. gadu
un mūsdienu mākslas kontekstā. LTA mēģinājums motivēt
un veicināt latviešu tekstilmāksliniekus iekļauties pasaules
mākslas procesos, iezīmē pāreju dažādos aspektos. Attīstījās
jauni izteiksmes meklējumi un atšķirīgas izpratnes veidošanās
tekstilmākslā, kas izpaudās tekstilajā domāšanā un līdz ar to
aktualizēja jautājumu par tradicionāli pieņemto tekstildarba
funkciju. Pirmajos 20. pastāvēšanas gados LTA realizēja vairāk
kā 120 izstāžu projektus Latvijā un sadarbībā ar Latvijas
republikas vēstniecībām izstādes ārzemēs. Līdz šim LTA
darbība un nozīme nav pētīta, lai gan saistībā ar nozares
attīstību tās ietekme ir nenoliedzama.

141

Pētījuma pamatā ir izmantoti LTA darbības materiāli, kas galvenokārt dokumentēti preses
izdevumos – “Literatūra un Māksla”, “Māksla”, “Diena”, “Kultūras forums”, “Studija” u.c. kā arī LMA
Informācijas centrā un līdz šim maz pētītā un nesistematizētā tekstilmākslas asociācijas arhīvā,
kas kopš asociācijas dibināšanas izveidojās tekstilmākslas katedrā.

Pētījums ir izstrādāts Valsts pētījuma programmas projekta “Kultūras kapitāls kā resurss
Latvijas ilgtspējīgai attīstībai” (2020.–2022.) ietvarā.

Rita Ļegčiļina-Broka Skats savējā telpā.
Mg.art., Latvijas Mākslas Tekstilmākslinieces
akadēmija Aijas Baumanes ainavas

142 Pētot ainavu izejot ārpus glezniecības žanra robežām, nākas
risināt šī termina attiecināšanas problemātiku jeb konstruēt
izpratni par to, ko un kādā veidā ir iespējams uzskatīt par
ainavu. Papildu tam tiek izvirzīts jautājums par mākslinieka
un ainavas attiecībām jeb ainavu kā profesionālās domāšanas
ietekmētu uztveres fenomenu. Tekstilmākslas gadījumā
priekšplānā izvirzās tēlveides materiālam raksturīgas
specifiskas izteiksmes veids, ko nosaka kompleksa uztveres
maņu iesaiste. Piemēram, krāsa ir arī tēla materiālā forma.
Kā šķiedrai tai ir raksturīgas taktīli uztveramas īpatnības, kā
arī vēsturiski izveidojusies noteiktā kultūrtelpā saprotama
konotācija. Ainava tekstilmākslā tiek radīta formveides
procesā. Komplicētais un laikietilpīgais tekstilijas izstrādes
process, ietverot autora izvēlēto materialitāti un tehniku,
ietekmē ainavas motīva izvēli un fokusē skata punktu.
Tekstilijas tēla tapšanu ierosina tuva saskarsme, strukturāla
iedziļināšanās, izsvērts kultūrā un personīgā pieredzē rasts
pamatojums un izšķiršanās.

Referāta mērķis ir iepazīstināt ar pētījuma rezultātiem, kā
piemēru analizējot ainavas izpausmes tekstilmākslinieces
Aijas Baumanes (1943–2019) tekstilijās. Māksliniece savu
radošo darbību uzsāka 20. gadsimta 60. gados un ir
uzskatāma par vienu no ievērojamākajām Heimrāta skolas
pārstāvēm Latvijas tekstilmākslā. Dabas vērojumu iespaidoti
motīvi Baumanes tekstilijās parādās kā caurvijoša, vienota,
radošos meklējumus organizējoša tēma. Lakoniskais
izpildījums un tēlojošās valodas abstraktums, kur priekšplānā
izvirzās tekstilšķiedru taktīlās īpašības, krāsas un formu

uztveres simbolika, ir nemainīgi vērojams visā daiļrades attīstības periodā. Šīs viengabalainās
mākslinieciskās izteiksmes konsekvenci ir iespējams skaidrot saistībā ar vietu un tajā ietverto
pieredzes telpu.

Referātā tiks sniegts ieskats Aijas Baumanes tekstilijās, analizējot tās saistībā ar noteiktu
ģeogrāfisku vietu un tai raksturīgajām ainavām, vēršot uzmanību uz motīvu izvēli, materialitāti
un to nozīmi radošās domas izvērsumā.

Ingrīda Peldekse Grafiķes Dzidras Ezergailes
Mg.philol., Latvijas (1926–2013) ekslibru
Nacionālā bibliotēka transformācijas pusgadsimta
garumā – secinājumi un
atziņas šodienai

Grāmatas īpašuma zīme, ekslibris jeb grāmatzīme Latvijā ir
piedzīvojis ievērojamas transformācijas – no uzplaukuma
20. gadsimta otrajā pusē līdz apsīkumam 21. gadsimta
sākumā. Izpratni par šo procesu kopainu vieš grafiķes Dzidras
Ezergailes (1926–2013) radošais mantojums, kuru raksturo ne
tikai stājgrafikas darbi, bet arī vairāki tūkstoši māksliniecisku
grāmatzīmju, kas radītas teju piecdesmit gadu garumā.
Grafiķes Ezergailes ekslibri ir spilgts apliecinājums arī
radošiem meklējumiem autortehniku izveidē.

Ekslibra popularitāti 20. gadsimta otrajā pusē nodrošināja
vairāku apstākļu kopums; līdzās ekslibru kolekcionēšanas
tradīcijas uzplaukumam nozīmīgs faktors bija Brīvprātīgās
grāmatu draugu biedrības Ekslibristu sekcijas darbība,
regulāri rīkojot izstādes Latvijā. Grafiķa, ekslibru kolekcionāra
un Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas katedras pedagoga
Pētera Upīša (1899–1989) iedrošināti, daudzi Dzidras
Ezergailes paaudzes grafiķi pievērsās šim miniatūrgrafikas
veidam. Par to liecina grafiķu dalība ekslibru izstādēs gan
Latvijā, gan ārpus tās robežām. Šajās izstādēs piedalījās
vairāki desmiti profesionālu grafiķu; līdzās Pēterim Upītim par
aktīvākajiem dalībniekiem uzskatāmi Dzidra Ezergaile, Dainis
Rožkalns (1928–2018) un Zigurds Zuze (1929–2003).

Mūsdienās pieaugot interesei par īpašumzīmēm plašā
nozīmē, grāmatzīmes jeb ekslibra funkcionālitāte atgūst
aktualitāti, savā ziņā kalpojot par grāmatas īpašnieka vizuālo

143

identitāti. Latvijas ekslibristu kopainā grafiķes Dzidras Ezergailes devums ir spilgts ekslibra
transformāciju piemērs atbilstoši laika garam, tas ļauj izprast ekslibra popularitātes fenomenu
Latvijā 20. gadsimta otrajā pusē un nonākt pie vērtīgām atziņām šodienai.

Ivars Šteinbergs Latviešu atdzejas tendences
MA, Latvijas Kultūras 20. gadsimtā. Pētījuma
akadēmija iestrādes, progress, vīzijas

Prezentācija sniegs ieskatu Latvijas Kultūras akadēmijā
īstenotajā projektā “Latviešu atdzejas tendences 20. gadsimtā
un kultūru reprezentācija padomju laika atdzejojumos”,
kas uzsākts 2021. gada maijā un turpināsies līdz 2022. gada
10. maijam. Tiks vēstīts par līdzšinējo projekta progresu,
tostarp – par projekta mērķiem, uzdevumiem, metodoloģiju,
pētnieciskajiem jautājumiem, atlases kritērijiem, kā arī
problēmām un to potenciālajiem risinājumiem. Projekta
ietvaros darba grupa tiecas apkopot, sistematizēt, vizualizēt
un interpretēt informāciju par Latvijas teritorijā publicētajām
atdzejas grāmatām laikā no 1900. līdz 1999. gadam. Projekta
ietvaros līdz šim veikts viena pētnieciskā ekspedīcija, par
kuru arī tiks stāstīts prezentācijā, un sagatavota atdzejas
grāmatu tabula, kurā apkopota informācija par tulkotām
dzejas grāmatām, aptverot gan pamata metadatus (izdevējs,
gads, tulkotājs u. c.), gan informāciju, kas atdzejas grāmatu
sakarā ir mazāk pētīta, piemēram, – ziņas par autoru dzimti,
seksualitāti, teksta sarakstīšanas periodu, dzejas formām.
Paredzams, ka projekta rezultāti ļaus gūt atbildes uz tādiem
jautājumiem kā – no kurām valodām visvairāk atdzejots?
Kādi žanri dominējuši kādos laika posmos? Kuru teritoriju
literatūra vēl nav pārstāvēta latviešu atdzejā? Kādas dzimtes/
dzimuma identitātes autori vairāk pārstāvēti (kādos laika
posmos)? Projekta turpmākajā gaitā tabula tiks papildināta
un izmantota, lai veiktu atdzejas grāmatu analīzi un izdarītu
secinājumus par atdzejas tendencēm 20. gadsimtā.,
fokusējoties uz padomju periodu. Projekta secinājumi tiks
apkopoti un vizualizēti.

144

Luīze Dakša Rokrakstu digitalizācijas
Mg.art., Latvijas Kultūras problēmjautājumi. Aivara
akadēmija Kalves dienasgrāmatas piemērs

Digitālo tehnoloģiju risinājumu pielietošanai ir vitāla loma
kultūras mantojuma saglabāšanā, uzturēšanā un izplatīšanā.
Par vienu no veiksmīgākajiem rokrakstu jeb manuskriptu
saglabāšanas risinājumiem var uzskatīt digitālo transkripciju,
kuras pamatā ir iezīmēšanas valodu – piemēram,
paplašināmās iezīmēšanas valodas (XML) – pielietošana
rokraksta teksta digitalizācijā, tā saturam piešķirot aprakstošo
un/vai interpretatīvo dimensiju. Dažādiem rokraksta
digitalizācijas posmiem raksturīgs savs problēmu kopums, ar
ko pētniekam ir jārēķinās, lai spētu veiksmīgi radīt ilgtspējīgu
digitālo objektu. Starp nosacījumiem, kam jāpievērš
uzmanība, ir ne vien fizisko un digitālo oriģinālu uzglabāšana
(t.sk. autortiesību jautājumi), bet arī faktori, kas ietekmē
pašu digitālās transkribēšanas procesu, piemēram, rokraksta
salasāmība un iezīmēšanas kritēriju atlase.

Aivars Kalve (1937–1994) mantojumā Latvijas kultūrtelpai
atstājis ne vien virkni periodikas un daiļliteratūras
publikāciju, bet arī nepublicētu dienasgrāmatu “pūru”, kas
sarakstītas laika posmā no 1966. līdz 1994. gadam. Autora
dienasgrāmatas potenciāli varētu kalpot par pamatu
paplašinātas izpratnes veicināšanai par Latvijas 20. gadsimta
otrās puses kultūras un politisko procesu attīstību un
mijiedarbi, ņemot vērā autora ilggadējo novērojumu duālo
dabu, kur spilgtas laikmeta liecības mijas ar dziļi personīgo
un subjektīvo māksliniecisko pārdzīvojumu.

Referātā demonstrēts ieskats A. Kalves rokrakstu
digitalizācijas provizoriskā procesā un piedāvāti digitālās
transkripcijas veidošanas risinājumu alternatīvas, par
piemēru izmantojot autora 1969. gada Berlīnes piezīmes.
Dienasgrāmatu un rokrakstu digitāla saglabāšana un
pētniecība ir aktuāla Latvijas literatūras telpā, un Aivara
Kalves rokrakstu digitālās transkripcijas nākotnē varētu kalpot
arī par pamatu digitāliem akadēmiskiem dienasgrāmatu
izdevumiem.

145

Elīna Kļaviņa Latviešu blēžu romāna
Dr.philol., Latvijas mākslinieciskais noformējums
Mākslas akadēmija
Pikareskais jeb blēžu romāns radies Spānijā un sākotnēji to
pārstāvēja daži literāri darbi. Taču laika gaitā, izplatoties tālāk
Vācijā, Anglijā, Francijā u.c., tas kļuva par literāru modeli, kura
iezīmes raksturīgas arī latviešu literatūrai – jau sākot no brāļu
Kaudzīšu romāna “Mērnieku laiki” (1879) līdz mūsdienām –
Viļa Lācīša “Stroika ar skatu Londonu” (2010) u.c. Visplašāk
blēžu romāns attīstījās tieši 20. gadsimta 20.–30. gadu
literatūrā. Daļa no šiem romāniem izdoti vairākkārt, attiecīgi
iegūstot arī dažādus atšķirīgus vizuālos ietērpus.

Latviešu blēžu romānu mākslinieciskajā noformējumā ir
izmantoti latviešu mākslinieku Ed. Brencēna, K. Padega, S.
Vidberga, H.Vīkas, Anšl. Eglīša, V. Janelsiņas, T. Graša u.c.
autoru darbi.

Kā grāmatas ārējais veidols sadzīvo ar tekstu? Kā blēžu
romāna vizuālais noformējums mainījies laika gaitā – no
19. gadsmita beigām līdz mūsdienām? Kā dažādos laikos
vizuāli tiek interpretēts viens un tas pats teksts? Kāds ir
noformējuma vēstījums? Vai ilustrācija var izmainīt teksta
nozīmi? Grāmatas noformējums neizbēgami ir laikmeta
liecība, un šie ir daži no jautājumiem, kas tiks risināti referātā.

146

Nakts tēmas traktējums
Raiņa dramaturģijā

Zane Šiliņa Rainis savā dramaturģijā nakts un tumsas tēmai pievērsies
Dr.art., Latvijas Kultūras vairākkārt – īpaši nozīmīga tā ir lugās “Uguns un nakts” un
akadēmija “Spēlēju, dancoju” (tās apakšvirsraksts – “Velnu nakts 5
cēlienos”). Lugā “Uguns un nakts” Melnais bruņinieks runā
par “gala tumsu”, “Kur valda neminamā, pārvarīgā / Mūžīgā,
nesāktā nakts”; viņa tekstā pieminēta arī “neminamā nakts”
un “kūtrā nakts”. Radniecīgas tendences nakts tēla veidošanā
vērojamas arī nepabeigtās lugas “Īliņš” (“Kurbads”) tapšanas
materiālos. Šīs lugas radāmajās domās - sevišķi 5. cēliena
ideju uzmetumos – atrodams apjomīgs materiāls, kas gan
izstrādātas dzejas formā, gan fragmentāros ideju aizmetņu
ieskicējumos variē nakts tēlu, tādējādi sniegdams liecības
ne tikai par Raiņa apsvērtajiem nakts tēmas risinājuma
variantiem, bet arī par pretrunām, ar kurām tās traktējumā
dzejnieks saskāries.

Janīna Kursīte savā pētījumā “Raiņa dzejas poētika” secina,
ka ap 1910. gadu laika un telpas traktējuma ziņā Raiņa dzejā
vērojamas būtiskas izmaiņas, turklāt šajā laikā mainījies
arī nakts tēmas traktējums. Referāta mērķis ir noskaidrot,
vai un kādas izmaiņas nakts tēmas traktējumā vērojamas
Raiņa dramaturģijā, kā arī raksturot nakts tēmas nozīmi
Raiņa radošo ieceru evolūcijā. Referātā risināmo jautājumu
kontekstā tiks iezīmētas arī būtiskākās nakts tēmas risinājuma
tendences Aspazijas un Johana Volfganga fon Gētes darbos,
uzmanību pievēršot Raiņa veiktā J. V. Gētes traģēdijas
“Fausts” atdzejojuma niansēm.

147